June 24th, 2009

• 130., 131. lappuse
• 6/24/09 10:58 pm
• 22 minūtes, 4692 baiti.
  
  * * *
  
  Pēc kāda brīža ugunī novietotie augļi bij jau gluži apogļojušies. Vidū varēja redzēt maizes mīkstumam līdzīgu un pēc artišokiem smaržojošu mīklu.
  Jāatzīstas, ka šī maize patiešām bij lieliska, un es to ēdu ar ārkārtīgu baudu.
  — Par nelaimi, — es teicu, — šāda mīkla nav uzglabājama svaiga, un tāpēc man liekas gluži velti vest kādu krājumu uz kuģi.
  — Ko jūs runājat, profesora kungs! — Neds Lends iesaucās. — Jūs runājat tikai kā dabas zinātnieks, kamēr es rīkojos kā maiznieks. Konsel, savāciet vēl šos augļus, atpakaļ nākdami, mēs tos paņemsim līdz.
  — Un kā jūs domājat tos konservēt? — es kanadietim vaicāju.
  — No to mīkstuma es pagatavošu mīklas ieraugu, kas nebojājas un ko tāpēc var uzglabāt, cik ilgi vajadzīgs. Lietošanai es izcepšu to kuģa plītī, un, neskatoties uz diezgan sīvo skābumu, jūs teiksiet, ka tā tomēr ir visai garšīga.
  — Tagad es redzu, meistar Ned, ka šai maizei netrūkst nevienas labas īpašības!...
  — Tomēr, profesora kungs, — kanadietis atbildēja, — tai vēl jāpieliek daži augļi vai, mazākais, daži sakņaugi!
  — Nu tad meklēsim tos augļus un sakņaugus.
  — Kad maizes koka augļi bij savākti, mēs devāmies tālāk meklēt papildinājumus savai «sauszemes» pusdienai.
  Mūsu meklējumi nebij velti, ap pusdienas laiku mēs bijām jau savākuši prāvu krājumu bananu. Šis smalkie tropisko apvidu augļi gatavojas cauru gadu; malajieši tos sauc par «pisangiem» un ēd tāpat neceptus. Līdz ar bananiem mēs vēl salasījām garšīgās mangas un neredzēti lielus ananasus. Šis vākšanas darbs aizņēma lielo daļu mūsu laika, bet to mums tomēr nenācās nožēlot...
  Konsels visu laiku vēroja Nedu. Harpunists soļoja pa priekšu un, pa mežu iedams, ar drošu roku rāva nost augļus, kuriem vajadzēja pildīt mūsu pārtikas krājumus.
  — Nu beidzot taču mums vairs nekā netrūkst, draugs Ned, — Konsels ieminējās.
  — Hm... — kanadietis noņurdēja.
  — Ko? Vai jums vēl nepietiek?
  — No visiem šiem augiem neiznāk nekāds ēdiens, Neds atbildēja. — Tas ir deserts, ēdiena piedevas. Bet kur tad zupa? Kur cepetis?
  
  130
  
  — Patiešām, — es ieminējos, — Neds apsolīja mums kotletes, bet par tām gan stipri jāšaubās.
  — Profesora kungs, — harpunists atteica, — medības ne tikai nav nobeigtas, — tās vēl nav šakušās. Pacietību! Gan jau mēs galu galā sastapsim kādu spārnoto vai četrkājaino dzīvnieku, ja ne šeit, tad droši vienkādā citā vietā...
  — Un, ja ne šodien, tad rīt, — Konsels piemetināja, — jo pārāk tālu aiziet mēs nedrīkstam. Es pat ieteicu atgriezties pie laivas.
  — Ko? Jau tagad! — Neds iesaucās.
  — Mums jau pirms nakts jābūt atpakaļ, — es atbalstīju Konselu.
  — Bet cik tagad ir pulkstenis? — kanadietis jautāja.
  — Mazākais divi pēc pusdienas, — Konsels atteica.
  — Cik ātri laiks aizskrien uz cietzemes! — meistars Neds Lends iesaucās, skumji nopūzdamies.
  — Uz priekšu! — Konsels skubināja.
  Mēs gājām atpakaļ pa mežu, pa ceļam papildinādami savus krājumus ar «kāpostu» palmu lapām, pēc kurām bij jārāpjas pašās koku galotnēs, sīkām pupām, ko malajieši sauc par «abru», un ļoti delikatām ig-namēm.
  Pārpārim apkrāvušies, mēs nonācām pie laivas. Neds Lends tomēr vēl nebij apmierināts. Taču liktenis viņam bij labvēlīgs. Laivā iekravādamies, viņš ieraudzīja vairākas palmu pasugas, kuru koki bij divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas augsti. Tikpat derīgi kā maizes koki, tie skaitāmi pie visvērtīgākiem Melanezijas produktiem.
  Tās bij sago palmas. Sago palmas aug savvaļā un, tāpat kā zīda koki, vairojas no sēklām un atvasēm.
  Neds Lends zināja, kā ar tām apieties. Cirvi paņēmis, viņš sāka spēcīgi cirst, un drīz vien divas vai trīs sago palmas gulēja zemē. Tās bij jau pietiekoši nobriedušas, par ko varēja spriest no baltu putekļu klātām lapām.
  Es vēroju kanadieti vairāk kā dabas zinātniekks, mazāk kā izsalcis cilvēks. Viņš vispirms atšķēla katram stumbram vienu sloksni pirksta platumā, zem tās slēpās vesels tīkls neatraisāmā mezglā satinušos cīpslu ar tādiem lipīgiem miltiem. Šie milti bij sago, barojoša ēdamviela, no kuras galvenā kārtā pārtiek melaneziešu ciltis.
  Neds Lends pagaidām sacirta šos stumbrus gabalos, it kā sagatavotu tos malkai, atstādams miltu ievākšanu vēlākam laikam. Milti pēc tam vēl bij sijājami, lai atšķirtu nost cīpslu palieku piemaisījumus, saulē izžāvējami un tad traukos sacietināmi.
  
  131
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment