Bieriņos
Bieriņos un Mārupē viss smaržo pēc kurinātām krāsnīm. Lieliski atpazīstu, jo arī es tagad kurinu. Pavasarī man šo nepiedāvāja darīt, tagad jau gan esmu mājas galvenais kurinātājs, sevi šajā postenī pati esmu iecēlusi. Nesaprotu, ko tie mūsu mājas džeki sten un kunkst, kad viņiem lūdz iet kurināt, tur tak nav nekā grūta! Jā, dažas pagales ir tik lielas, ka var paņemt tikai pa vienai. Ar lielu prieku šodien pāršķēlu vienu uz pusēm, tik slaiki! Cirvis milzīgs, bet noturēt var. Man ir bērnības atmiņa, kur es kā sīcis (nudien neatceros vecumu) stāvu lielas bluķīšu kaudzes centrā un tos visus skaldu. Un vedu ar ķerru.
Šīs mājas krāsns ir prasīga, bet tikai kādas trīs reizes dienā. Šī māja ir lieliska un es te gribu turpināt dzīvot, bet nav tik viegli. Cik ļoti grūti būs izvākties tad, kad būs jāizvācas. Es gribētu, lai te ir mākslinieku nams, mākslinieku dzīve, radīšana un kurināšana. Te ir arī kaķis un šīs pāris dienas vienatnē mājā man liek apjaust, ka es neesmu sajūsmā par mājas dzīvniekiem. Nekādiem. Ciemos jā, bet ne sev. Ne putns būrī, ne siekalpilošs suns, ne mačo kaķis, kas naktī baksta ar ķepu manu seju, jo pieprasa ēst.
Braukšu vēl ar riteni vakaros un elpošu Bieriņu smaržu.