Mēģināju turēt asras ciet.. tikai njez kādēļ?!!? man kauns raudāt? bailes? es pati nezinu kādēļ.. tpmēr es raudāju un tajā mirkī man bij pilnīgi wienalga... njaaa... ejot kapličā nolikt ziedus un vainagus... vnk paskatoties wiņas sejā.. viņas aivērtajās acīs. liekas, ka viņa kārtējo reizi vnk ir aizmiguse savā istabā... atceros kā viņa man deva naudu.. tāpat vien un uz svētkiem.. .. wienmēr kad biju pie viņas , viņa deva man tos dzletenos c vitamīnus.. un kā viņa mums ar māsīcu teica, lai mēs kvasu daudz nedzerot, jo apbreibsim...... hehz... wisas atmiņas ir tikai jaukas.. viņa nekad naw bļāvusi uz cilvēkiem. kur nu vēl uz bērniem, mazvērniem un mazmazbērniem.... winja bij vecvecvecmamma... .. viņa īstenībā nodzīvoja ļooti ilgi.. pēc maniem uzskatiem,.. dievs dod, lai es tik ilgi nodzīwotu un wēl ilgāk... .. man tik mļoti gribējas viņa pieskarties... bet es to nespēju. =/ ... žēl, ka es viņai nekad nebiju teiksue PALDIES... tik tiešām. =// bet nu warbūt wiņa caur manām asarām sadzirdēja paldies.. .. es konstatēju, ka pret melnu kr';asu man it kā nekas naw.. bet kd wisi ir ģērbti gandrīz melni.... wnk tirpas skrien cauri. redzot.. =/