Piparmeetras skuupsts...
Ir neaprakstaama veelme aizmirsties, atdoties un miileet...
Es gribu sajust to smarzhu..
Patiesiibaa es vienkaarshi gribu zinaat, ka kaadam es esmu vajadziiga...
Briizhiem ksjiet, ka esmu lieka.. Ka nav veerts dziivot..
Bet taas sajuutas driiz vien aizmirtas, vai vnk tiek atliktas malinjaa, jo manii ir miilestiiba, ko es juutu pret citiem un taa mani patur pie dziiviibas..
Bij viens vakars... manas rokas bij pilnas ar tableteem..bet bailes no naaves mani attureeja, diivaini...Jo shobriid es gribu dziivot kaa nekad..
manii ir pacilaatiiba,dziiviiba.. es gribu izbaudiit dziivi..
vakar vakaraa aizdomaajos.. pAr naavi.. ka es nomirshu, un tad tik tieshaam sajuutas paliek diivainas.. ka tevis vairs nav, pat tirpas paarskrien.. tu meegjni ieodmaaties, kas ar tewiim notiek.. kas notiek ar taviem tuvajiem.. vivi reiz nomirst.. taads ir visu cilveeku liktenis.. kad es biju mazaaka, man shaadas paardomas, bij gandriiz katru vakaru.. un es nonaacu pie secinaajuma, ka es gribu nomirt kopaa ar visiem sev miiljajiem-gjimnei un draugiem.. jo negribu ciest es, ja vinji aiziet aizsaulee pirmie un neveelos, lai ciestu vinji, ja to izdaru es...