es vienreiz, ejot pa vērmanes dārzu, vienā krūmā ieraudzīju daudz daudz zvirbuļu. a krūms pie pašas asfalttakas teju pie pašiem vārtiem uz arhitektu vai inženieru ielu (nekad neatceros, kura ir kura). garām daudzi daudzi skrien un nepievērš zvirbuļiem nekādu vērību, bet tie katru pavada ar skatienu, kolektīvi grozot galvas. piebozušies tādi. toties smieklīgi un varen svarīgi.