Nezin` kāpēc pēdējās pāris naktīs sapņos redzu nāvi. Nu ne gluži pašu nāvi, jo man iztrūkst priekšstata par nāvi kā tādu, bet mirušos un sarunas ar mirušajiem par nāvi. Nē, nē, tajā nav nekas biedējošs vai šausminošs un es nepamostos aukstiem baiļu sviedriem klāta. Tas ir kaut kā.... nu nezinu.... dabiski. Piemēram šonakt kāds svešs mirušais (bija tā, it kā es sapnī skatītos filmu) man klāstīja, ka mirušie TUR atrodas dažādos stāvokļos. Ja kāds ir tikko miris, tad viņš TUR turpina it kā "dzīvot", veic dažādas darbības, ko darījis būdams dzīvs u.tml., bet tai pat laikā apzinās, ka ir miris un necenšas traucēt dzīvos (kaut arī daži to varot). Pēc kāda laika (ar laiku bij` jocīgi - laiks izliecoties apmēram kā "melnā cauruma" tuvumā un pašā pēdējā "stāvoklī" izzūdot vispār; nu vienkārši neeksistē un viss) viņš pāriet jaunā stāvoklī, kad darbība sāk pamazām mitēties un mirušais kļūst aizvien pasīvāks un lēnāks. Pēdējais stāvoklis (kad izzūd laiks (un laikam arī telpa)) ir absolūts letarģisks miegs, prombūtne, neesība, viss - cauri....
Nu, dārgie cibieši, ko lai saka par šitādiem sapnīšiem??? Varbūt man ar galvu kaut kas "iet grīstē" (kaut arī šitā nudien nebij` tā grūtākā sesija:)))