A vot vajadzētu gruzīt, un kā vēl vajadzētu. Lai tādu situāciju nebūtu.
Spēju saskatīt vēl arī jau 2x piesaukto apjukumu, neaizsargātību, vēlmi mīlēt un uzticēties (kas piemīt tam puišelim vienkārši un dabiski), tāpēc ir žēlums (par kuru rakstīju jau pašā pirmajā pukstā), un spēju saskatīt arī manis jau n-tas reizes (sāku atkārtoties, pašai sāk apnikt) piesaukto stulbumu, un tāpēc ir dusmas. Viss. Citu emociju manī attiecībā uz šo filmu nav. Tā nav ģeniāla un nekad tāda nebūs, bet tai pat laikā - labi, ka tāda ir uzņemta. Un to vajadzētu rādīt tādiem pusaudžiem daudz un dikti...