Kur nu es ne-intelektuālis un pat ne pseidointelektuālis bez spriestspējām un neesot arī apstākļu vergs (vienkārši tā nejūtos ) strīdēšos ar tādu kino guru kā Tevi... Redz, tikai Zviedrija bez Bergmaņa un Viderberga (ir vēl arī tāds, diemžēl kā jau ar intelektuālismu nekādi nesaistītam cilvēciņam, tikai pa ausu galam padzirdēts) neko prātīgu vairs arī nav no savas puses kino jomā "pasniegusi"; ja vien Tu tiem slavenajiem režisoriem nepieskaiti arī Hollanderu un viņa "izcilo" garadarbu. Tas nu tā - par zviedriem.
Bet - atpakaļ pie konkrētās filmas. Vienīgais, ko es pārmetu Liljai (un kas tevi tik ļoti tracina, jo acīmredzot tā, Tavuprāt, ir normāla parādība), ir viņas stulbums: viņa grib izrauties no tās vides, kurā atrodas, tomēr nav ar mieru kaut drusku pakustināt to ķermeņa daļu, kas atrodas augšpusē, nevis tikai apakšējā daļā. Kā jau rakstīju - vienīgais attaisnojums varētu būt apjukums konkrētajā situācijā, un tomēr...
Kas attiecas uz tām ētiskajām vērtībām (še būtu vietā diskusija - cik lielā mērā mīlestība ir pieskaitāma ētisko vērtību kategorijai, bet lai nu paliek...), tad ir vēl filmā otrs varonis - tas maziņais puikiņš, kuram visu mūžu ir gājis sliktāk nekā Liljai, bet viņš nez` kāpēc zin, kas ir mīlestība, uzticība utt.