jā, zinu vienu tādu, kas iedziļinājās būtībā - es pati tāda biju ;)

--
zini, ko viss šis man atsauca atmiņā? filmu, to, kurā bjorka akla dejoja. vo, dejotāja tumsā. es to filmu noskatījos, gāju ārā no kino un skaļa balsī lamājos, cik nikna biju. nikna par to, ka kino tomēr ir sapņu fabrika. un ka dzīvē tāpat sāpju pietiek, lai viņas tik taustāmā veidā vēl uz ekrāna uzliktu.
jā, un te arī. pietiek tāpat nejēdzību, vēl viņas pieliek klāt, piedomā, uzliek uz ekrāna, nu, tā...
----
un atgriežoties pie tās filmas situācijas un to, kas un kā varētu notikt realitātē, un pie policijas un mukšanas atgriežoties... ai, nē. man būtu ko teikt, bet es neteikšu. nē nē nē. ne te, ne tagad, un.. laikam vispār neteikšu. nu jā.