ak tad noskatījāties gan.
man gan tā filma izraisīja tādu lielo emociju miksli, ka nu tikai. un vairākas reizes ienāca prātā, ka tagad viņai nomirt būtu viena liela atbrīvošana, jo - ja ņem vērā, kāda viņa ir (visas tās līmes ostīšanas, neviena radinieka etc), viņas dzīve jau ir norakstīta, viņa pati ir salauzta, un nekas labāks vairs nebūs. pat ja viņa nekur nebūtu braukusi - pat tad nekas labāks nebūtu vairs noticis.
tas viss tevis nosauktais - tevis aprakstītā rīcība - tā būtu adekvāta cilvēkam ar pieredzi. cilvēkam, kurš zina kaut mazliet what life is all about. tā filmas beibe, savukārt, ir maza, apmulsusi meitene, kurai vajadzētu vēl ar lellēm spēlēties, bet viņa, redziet, ir spiesta pieaugušo tēlot, bet viņai nav ne jausmas, kā tas darāms.
soctante, milicija, bērnunams? man tas viss atsauc atmiņā, kādas jautrības man pašai ir dzīvē gadījušās, un kā es toreiz rīkojos. un to, ka ar savu šodienas pieredzi rīkotos pavisam citādāk. nē nē nē, es joprojām palieku pie savas domas, ka visas tevis minētās darbības varētu veikt tikai tad, ja būtu pieredze, zināšanas..