Ak jā, un šovakar gadījās pabūt pilnīgi jauna mākslas salona, kurš, manuprāt, varētu patlaban pretendēt uz viena no labākajiem un gaumīgākajiem mākslas saloniem Rīgā nosaukumu, atklāšanas pasākumā. Līdzās Romāna Ivanova un Andreja Ameļkoviča (šis vārds gan man līdz šim bija svešs) gleznām un Ievas Krūmiņas apgleznotajiem zīda audumiem un arī viņas gobelēna, kurš mirklī raisīja asociācijas ar Kamī priekšpēdējā tulkotā darba noformējumu, patīkami sasaucās Initas Ēmanes (šķiet pavisam jaunas mākslinieces) stikla izstrādājumi. Kaut arī stikls mani sajūsmina diezgan reti, tomēr viens no viņas darbiem manī izraisīja savtīgu un mazisku vēlmīti - to nolaupīt (jo diez vai varētu nopirkt...). Kaut kas šai veidojumā bij tāds... nu tāds īpašs...