Aijas Ošas grāmatas "Divatā" prezentācijas laikā, lavierējot starp populāru un mazāk populāru mākslinieku stāviem un sejām, man tuvojās kāda persona, kura, zibenīgi nomainījusi kārtējo tukšo vīna glāzi, pievērsās man un teica: "Es arī esmu mākslinieks, ziniet. Mana meita ar ..... (neatceros kuru) ir studējusi kopā. Patlaban es aizraujos ar pavisam miniatūru un necilu darbiņu radīšanu." Mans skatiens zibenīgi pārslīdēja viņa sejai, augumam (apģērbs kā jau parastam cilvēciņam) un apstājās pie kājām. Tās bija plikas. Nez kādēļ sajutos mazliet dīvaini. No vienas puses - cilvēks taču drīkst staigāt plikām kājām, bet no otras.....