šodien pirmo reizi apciemoju savu krustmeitiņu. pus gads. un viņa ir skaista.
man ir ļoti liels prieks par visām manām draudzenēm, kam nu jau ir bērni un vēl vairāk par tām, kuras tieši tagad ir stāvoklī.
bet man ir tik ļoti apnicis priecāties caur asarām. kad tev reizi nedēļā kāds atklāj 'es esmu stāvoklī' ar katru reizi sāp arvien vairāk, kad tu zini, ka tavs due time būtu bijis pēc tieši mēneša. un nav neviena, kas tevi pašu kā bērnu paņemtu rokās un pateiktu 'būs jau labi'.

saldsērīga negribētu atvadu sajūta.
bet laikam vajag. laikam nav lemts. laikam viss parējais.
galva sāp, sirds smaga, pāries.
ja nē - liena, savi solījumi ir jātur. un viss.

tu sastingti, pagriezies, aizej un saļimsti un ielas.

man patīk domāt, ka mana dzīve šobrīd izskatās, kā tās ainas filmās, kad tu ej uz priekšu un aiz tevis viss sprāgst un deg, tu neskaties atpakaļ, tu ej uz priekšu. ar pārliecību un visu pārējo.
ja mēs paskatamies uz īstenību, tad tur vairāk izskatās pēc brīža, kad Joker blew up the hospital un viens bloks neuzsprāga, viņš paskatījās atpakaļ un izmisīgi spieda pogas, kamēr viss notika. atšķirība starp mani un viņu ir tā, ka es tikai stāvu un skatos. sprādziens notiks. man sejā. negaidīti. neparedzami. un man nešķiet, ka es pieliekšos vai aiziešu tālāk.

no degošas mājas var glābt mākslas vērtības vai bērnu, kas varbūt izaugs ģēnijs, varbūt narkomāns.
var neglābt neko, bet liesmās cept desas.

te nu viņa atkal ir. istabas stūrī, pie loga, uz gultas malas, kad es mēģinu aizmigt. viņa glauda manus matus, ja es raudu un lai kā viņa censtos, es raudu vairāk.
viņa vairs nesmejas, viņa nekliedz, viņai vairs neviens nestāv ceļā, pirmo reizi divdesmit viena gada laikā, viņa var darīt visu ko vēlas un viņai nav jāgaida, bet viņa gaida.
varbūt atkal kāds nostāsies ceļā, varbūt kāds palūgs pagaidīt.
bet varbūt nē.
un tās ir beigas.

pirmdien uz valdemāra-lāčplēša krusta sapratu, ka te kaut kur ir sākums kārtējam aplim (šitā būs jāmeklē visiem apļiem?)
janvāris. 2014. pārāk daudzi jā (nenožēloju nevienu) un atcerēšanās, ka paga - man taču nav bail. es esmu Liena. čau, Liena ! its been some time.
tā dīvaini, cik daudz ko tomēr izmaina piekritst aiziet uz kursiem, piekrist apsēsties blakus, piekrist iedzert tēju, piekrist rīkot pasākumu, par kuru tu nekad pat dzirdējis neesi. un tam visam pa vidu vēl kora. produktīvs mēnesis. produktīvs ne tikai mēnesis.
un laikam tie cilvēki, kurus es meklēju, ir jāiet meklēt vietās, kurās viņiem nekad nevajadzētu būt, tāpat kā tas parasti ir man.
kā es vienmēr nokļūstu tur, kur esmu?
varbūt man vienkārši ir jāatsāk teikt jā.

mana vasara smaržo pēc zemes un saules. kā bērnībā.

tāda sajūta, it kā tikko būtu pabeigusi lasīt ļoti biezu un mīļu grāmatu.
it kā jūti pēcgaršu, bet īsti nesaproti, kāda tā ir.
ej nu un saproti, ko darīt tālāk ar savu dzīvi.

for the last 12 years, birthdays tend to have a tendency to fuck me up.

tikko pārlasīju savu pagājušā gada otro pusgadu. nedaudz bēdīgi, ka kaut kādos posmos, ko vēljoprojām atceros kā svarīgus, nav neviena ieraksta un tos, kas ir varu saprast tikai es, kamēr atceros savu pēdējo gadu.
reizēm ir labi tā pasēdēt savā atmiņā, ar blogu tiešām ir vieglāk nekā bez.
un sajūta man ir dīvaina, jo sevi kā personu es kaut kur tur pa vidu esmu atstājusi, bet laikam meklēt arī nevajag. zinu, ka nav par vēlu, vienkārši nevajag. tagad es varētu sevi uzskatīt par baltu lapu un lēnām sākt kaut ko zīmēt.
kaķis vēl joprojām baidās no manām asarām.

parunāties, iedzert un paklusēt.

es biju laukos (luīzes)
man ir zemenes (pašas lasītas)
es biju īstā dārzā, īstā dobē un pēc tam īstā mežā pie īstām naktsvijolēm.
lielie dienas prieki.

ir jūlijs.
atkal ir jūlijs.
man brīžiem ir stulba sajūta, ka laiks neiet uz priekšu, bet tad atkal atnāk jūlijs un viss ir lieliski.
vai mazāk lieliski, bet ir kustība. kustība ir labi.

es gribu uzrakstīt ierakstu, kas sākas ar vārdiem 'dzīve ir dīvaina', bet man nav iemesla.
neliels pārāk izteikts naids pret visu gan laikam ir.

šodien tomēr ir viena no tām dienām, kad ir žēl.

vakar bijām pie marijas pirtī. fantastiski. un matīss mums jau nedēļu priecājās par to, ka būs pirts un būs pēršanās.
un tā tiešām ir baigā lieta. nekad īsti neesmu sapratusi, kas tik īpašs ir pirtī iešanā. nu jā - forši, silti, kompānija, etc.
bet pēc pirts rituāla, peldoties miglā un mēness gaismā, es pirmo reizi kopš janvāra beidzot sajutos tīra. es nezinu, kā lai to savādāk apraksta. tāda brīvības un atvieglojuma sajūta. viss ir kārtībā, viss ir prom.
skaties uz priekšu, jo atpakaļ nekā vairs nav.

šodien oficiāli bija pēdējā sesijas diena, bet mana sesija beidzās jau pagājušo piektdien.
un šī bija viena ļoti laimīga sesija. tiešām. es pamatā visu laiku biju priecīga par visiem darbiem un nedarbiem, visvairāk par to, ka tu vienkārši sēdi 3am, renderē savu video un redzi - lietas iet uz priekšu. viss notiek. darāmā paliek mazāk.
tā ir tiešām super motivācija.
un vēl tas, ka visu laiku kāds ir blakus, neatkarīgi, vai facebookā, vai montāžas telpā, vai telefona 'tu jau pamodies?' zvanā. viena pati gan jau nebūtu tikusi galā, vismaz noteikti ne tik pozitīvi.

paldies Kristiānai par mūsu montāžas telpā nosmietajām dienām un lieliskāko kompāniju kursa darbam (un miljons 'viss būs' sarunām). man patīk šādos pasākumos saprast, cik tiešām forši ir tie cilvēki apkārt.
un paldies Megijai par kārtējo pierunāšanu nepadoties un lielajiem plāniem un modināšanas ziņām un dzimšanas dienu un un un.. mums ir baigi daudz dzīves.
un vispār lielākais palides manam superīgajam kursam, jebkurā citā kursā viss nebūtu tik labi.

melanholija.
dzīve ir skaista.

nedaudz pārņēmusi tās labās dzīves sajūta, neatkarīgi, no tā, kas notiek un kas tā 'labā dzīve' tāda ir.

visa šī procedūra man atgādina sava veida bēres.
kaut kur jāskrien, kaut kas jānes, jākārto papīri, jādzēš un tas viss vēl beigās liekas tik bezjēdzīgi.
un pēc tam ir tā nedaudz tukšā sajūta, ka tiešām viss, ka tu tagad kaut ko izbeidz pavisam. un es pat īsti nezinu, kā šādās situācijās reaģēt - es tagad izliekos, ka nekas nav bijis? nekas noticis? izdzēšu no sava pēdējā pusotra gada gandrīz gadu informācijas?
ar interneta history ir viegli, ar savu galvu not so much.
vēl joprojām nespēju noticēt tam, cik ātri lietas mainās.