I'm gonna work myself to death.

ir dīvaini, ja tu atļauj cilvēkam pateikt par sevi jebkuru sliktāko lietu, bet viss ko tev pasaka ir 'tu vairs neizstaro prieku'.
skarbā patiesība ir tāda, ka pati es to jau ievēroju sen atpakaļ un man ir beigušies varianti, kā sevi atkal uzlādēt, jo sajūta šobrīd tiešām ir tāda, ka baterijas ir beigušās, nekas vairs nešķiet priecīgs, nekas vairs neuzlabo garastāvokli. es varu smaidīt, stāstīt jokus, cept kūkas, dejot ar bērniem, bet at the end of the day es tāpat sēdēšu viena un raudāšu kaut kur nekur.
tās dienas, kad es sabēdājos vakaros vēl, šķiet, varētu ieskaitīt pie labajām, jo citās es jau pamostos bez vēlmes atstāt gultu, citās es esmu spējīga teikt tikai un vienīgi riebīgas lietas saviem mīļajiem un vēl citās es raudu neatkarīgi no tā, kas būtu jādara vai ko es gribētu darīt.
domas nekad neiet pareizajā virzienā un pat vairs nestāv uz vietas. domas ir... citur.
cik tālu ir jāskrien, lai aizbēgtu no sevis?

man tiešām nepatīk vienā ierakstā savienot vairākas dažādas tēmas, bet šoreiz sanāks. un laikam pat ne sliktākajā veidā.
roadtrips.
mēs ar megiju, laumu un matīsu beidzot saņēmāmies un aizbraucām ilgi plānotajā roadtripā. ja godīgi - sanāca diezgan awesome. man. es nezinu, kā viņiem. lietuva diezgan ātri kļuva neiespējama, tāpēc izšķīrāmies par kurzemi. kempingi kurzemē dārgi - sarunājām palikt pie manas tantes Mārītes mērsragā. sākumā negribēju - ilgi nebiju bijusi, nekad nevaru paredzēt, kā mani draugi reaģēs uz manu ģimeni, bet nostrādāja. viņa bija ļoti laimīga, ka atbraucām ciemos, mēs - ka ir kur palikt un ko lietus laikā darīt (lija pamatīgi un neparedzami).
aiztripojām arī līdz kolkas ragam un apskrējām balto kāpu atpakaļ ceļā. izspēlējām frizbiju līdz nemaņai, pāršupojām jēgu, naktī pabildējāmies mēnesgaismā un cauru diennakti matīss un mega cīnījās ar odiem (es ļāvu odiem sevi apēst, tāpēc tagad cīnos ar sevi). bija jautri, bet laikam gribējās drusku priecīgāk, drusku savādāk - pārāk maz road un pārāk maz trip - bet es ticu, ka būs nākamais un tad mēs vairāk izdomāsim, ko gribam redzēt un kādi ir varianti tur nokļūt.
roadtripa beigās mani draudziņi aizbrauca uz rīgu, bet es aizstopēju uz ventspili strādāt otrajā pv koncertā. ilgi nebiju stopējusi, kā parasti vietā, ko nezinu, bail, bet likās, ka tās būtu amazing beigas roadtripam. ja godīgi - bija arī. uz ventspili nokļuvu ar 2 mašīnām - pirmā aizveda no tukuma pagrieziena līdz kandavas pagriezienam un mūsu vienīgā saruna bija par to, ka es stopēju vietā, kur ņem ļoti ļoti reti, bet otrā mašīna nāca komplektā ar ļoti runātīgu krievu tautības kristieti (kurš ar mani runāja skaidrā latviešu valodā un bija arī īsts latvijas patriots) un tā laikam bija mana tradicionālā jūlija sākuma saruna - nedaudz aizkavējusies līdz pēdējai jūlija dienai - par ticību un to, ka drīz notiks kas liels. viņš stāstīja daudz - par paša un draugu piedzīvotiem brīnumiem, par ikdienas dzīvi, par dīvainām pieredzēm, par darbu - tā bija superīga saruna (un liels prieks, ka šoferis runā tavā vietā). līdz ventspilij no dieva tēmas biju nogurusi un stipri apšaubu to, vai tagad pēkšņi kļūšu ticīga, taču saruna par dzīvi un visu no tās izrietošo man noderēja.
pv koncerts pats šoreiz īpašs nelikās, bet mēs bijām teltī teju aiz skatuves. un iespējams darba bija par daudz, lai izbaudītu vairāk nekā pašas beigas (mīļākā dziesma tāpat ir pēdējā), bet atpakaļ ceļš mani neiepriecināja vēl vairāk - dita gulēja, es gribēju gulēt, kaut kādi džeki klausījās skaļu elektroniku un tā nu es pat ar austiņām un savu mūziku uz skaļāko paliku bez miedziņa. mājās pēc tam biju stundu un tad jau devos nākamajā haltūrā.
sporta spēles limbažos.
arī to varētu uztvert par sava veids roadtripu - gulējām visu turpceļu, pļāpājām par dziļām tēmām visu atpakaļ ceļu - tikai beigās tev vēl samaksā par to, ka pavadi 6 stundas svaigā gaisā ar lieliskiem cilvēkiem.
sapratu, ka ļoti patīk rīkot spēles un uzmanīt trasi, cilvēkus. gribētu turpināt vai vismaz turpināt te tā haltūrēt. vai vismaz dubli, zvirbuli un pat mamutus.
es nezinu. pa šīm brīvdienām daba mani atkal ir paņēmusi. ļoti, ļoti. bet mamma atrada veidu, kā mani dabūt un noturēt mājās - šokolādes-ķiršu-čilli saldējums. savienojumā ar tēju un plāniem par miegu (beidzot un vēl savā gultā) padara to par lieliskāko iespējamo road tripa noslēgumu.

kaut kad scenārijos mums mācīja, ka nevajag savas idejas stāstīt skaļi - kāds paņems - bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka vajag.
filma ir apmēram 10 dienas gara, par dzīves un notikumu mainību, nejaušībām. tradicionālā apļa forma, sākums un beigas vienā vietā, ar vieniem dalībniekiem.
ielas divas puses. viņa un viņš. viņš aiz loga, viņa otrā ielas pusē. viņi smēķē un skatās viens otram acīs. viņa smīn, viņa emocijas skatītājs neredz. uz viņa un mājas sienas pardās projekcija ar viņu dzīvi - laimīgajiem brīžiem, kāzām, bērniem, ceļojumiem, skūpstiem, jūru, ģimeni, dejām - visu. viņa noskatās savu filmu, cigarete beidzas, arī viņam, viņš pazūd, viņa paliek ielas otrā pusē un skatās tukšumā.
filmas vidus nav svarīgs, tajā noteik dzīve, cilvēki, tikšanās, viņiem ir labi, viņiem ir darbs, draugi, mīļākie, nauda, viss, ar ko skatītājs var asociēties, taču līdz pagrieziena punktam kaut kas mainās. gan viņu dzīvē, gan uztverē, viņi, kas gājuši blakus, izvēlas dažādus ceļus, dažādus virzienus.
filma beidzas turpat, kur sākusies, uz tās pašas ielas, tikai viņa ir viena. uz mājas sienas ir citas dzīves projekcija. tā ir skaista, tajā ir viss, laime, prieks, bet nav viņas. aiz loga parādās citas puskailais tēls darbībā, projekcija beidzas, viņas otrā ielas pusē vairs nav, uz zemes - degošs izsmēķis.

ir pagājis mēnesis. mēnesis vienai.
lai gan arī īsti nē.
pēc, ar dzīvi un emocijām pilna gada, ir dīvaini. pierast pie sajūtas, ka tavs cilvēks ir kāda cita cilvēks, vēljoprojām šķiet sirreāli, bet šobrīd pat šķiet, ka sanāks.
un tomēr visur blakus staigā 'spoki'. tur savu roku uz tava pleca un ja mēģini aizmirst, atgādina par savu eksistenci. un viņa eksistenci. un taviem un viņa grēkiem, un strīdiem, un idiotismiem, un kļūdām. un atrod veidu, kā, lai vai kas notiktu, smietos tev sejā.
reizēm gads šķiet kā mūžība. reizēm mēnesis liekas vēl ilgāks.

take me home where i belong.

man iespējams vajag vēl biežākas pusdienlaika tējas ar megiju.
reāli, pēc tam dzīve pēkšņi liekas tik vienkārša, skaista un pareiza, pat ja nekas īsti sakarīgs nav sarunāts.

apsveicu to, kas salauza mani pilnībā.
pēdējie darbi, pēdējie cilvēki un viss.

reizēm vajag, lai kāds paņem tavu galvu rokās, paskatās tev acīs un pajautā 'no kā tu baidies?'
un tā sajūta, kad tavs 'es ne no kā nebaidos' ir patiess, ir diezgan lieliska.

bet es baidos. tomēr. lai arī cik daudz vai maz, lai vai par ko, šī bija diezgan bailēm pilna diena. pamēģināju pastrādāt - baidījos iet cilvēkiem, bet tas pārgāja, baidījos pateikt, ka negribu tur strādāt - pateicu un man atļāva nenoteiktā laika periodā pārdomāt, izdarīju pirmo prakses darbu, lai ieliktu ziņu facebookā saņēmos divas stundas - cilvēku jau stundas laikā atradām, satiku sen nesatiktus cilvēkus, baidījos, ka mums nebūs par ko runāt - bija, visu laiku bija un vēl es braucu ar cilvēku, kurš piecus gadus nav sēdējis pie stūres - es esmu mājās, dzīva, sveika un vesela. tā kā baidīties nav no kā.

bet es baidos. es baidos no nākotnes. es baidos, ka kāds paņems manu nākotni. manu nākotni, kas ir mana pēc visām manām vēlmēm, idejām, sapņiem, tiesībām un piederības. es zinu, ka ne visam ir jānotiek tad, kad es gribu, laiks dziedē visas brūces un, ja kaut kam ir jānotiek, tas notiks (te ir ļoti nākotnes forma), bet ja nu nenotiek? ja nu kaut kas nenotiek pēc plāna? ja nu kāds cits atrod citu - labāku - plānu?

it kā gribētos un vajadzētu rakstīt vēl vienu positivus ierakstu, kaut kā stulbi apstāties pie pirmās dienas, ja pēdējā redzēji robertu plantu, bet šoreiz ne. šoreiz par saitītēm.
do i believe in soulmates? well, i believe in alice. alise laikam ir mans visdīvaināk satiktais cilvēks. perfect place, perfect time un tas bija internetā. un arī tagad mēs apļojam viena otru, arī nekomunicējot tik daudz cik gribētos (vai vajadzētu). tā ir dīvaina sajūta. dīvaini laba man šķiet.
un tad ir tie cilvēki, kuri lasa tavas domas. es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par viegli nolasāmu, bet tev būtu jābūt blakus, lai to saprastu. nē. sanāk neesot blakus, sanāk par to nedomājot, sanāk nejauši. iepriekšējais triggerošanas raksts bija par ko citu, bet tagad man kaut kā šķiet, ka arī šī ir triggerošana, savā apzinātā vai neapzinātā veidā.
bet kas vispār notiek? tu visu dienu domā par vienu un vakarā par to saņem ziņu, tu atrodies 200km attālumā, bez komunikācijas iespējām, bet zini, kur cilvēks ir un ko dara. tu nepajautā nevienu jautājumu, bet tāpat saņem visas atbildes. tu un otrs klausaties pavisam citādāku mūziku, bet dziesma, kas skan uz repeat ir viena un tā pati.
tev ir kādreiz bijis tā, ka pietrūkst kāda tik ļoti, cik pietrūkst elpot? tik, cik pietrūkst gaisa? sākumā tu atver logu, bet nepalīdz. tu mēģini ievilkt dziļāku elpu, bet tas nenotiek. strādā tikai puse no plaušu tilpuma.
tevi kāds mēģina nomierināt (samierināt?) bet īstā sajūta ir tāda, ka tev plēstu ārā daļu no tevis. ne grieztu, ne šautu, bet kailām rokām plēstu.
man gribētos, lai šis ir kāda iedvesmojošais teksts, bet te nav par ko iedvesmoties. dzīve ir dīvaina.
but yes, i do believe in soulmates.

and i hope to hell he marries her
i hope to god they build a beautiful family
and i wish i made him become a better man

pūlis. kāds elpo, tu elpo līdzi, kāds kustas, tu kusties līdzi, kāds palecas - arī tu palecies. vienots organisms. motors. ķermenis. emocijas.
positivus diena gara un koncertiem bagāta. labiem koncertiem. bet placebo koncerts iespiedās atmiņā visvairāk.
bailes, ka atskaņotas tiks tikai jaunās dziesmas, tika kliedētas ātri ar every you every me. skaisti. tiešām. man patika.
un smaids pamatā nepazuda no sejas ne mirkli, arī caur asarām un visu pārējo, ko var sajust koncerta laikā.
tā ir ļoti dīvaina sajūta, kad tu iedomājies, ka varētu sākt raudāt un pēkšņi - tieši ekrānā redzamā meitene raud. tā nu es koncerta laikā apraudājos trīsreiz. twenty years, meds un running up the hill pārāk paķēra. īpaši twenty years.
es palieku pie tā, ka katram katra dziesma nozīmē ko citu, pat citā dienā tā var nozīmēt kaut ko citu, bet lirikās laikam ir jāieaug. tev ir jāsasniedz kaut kādi savi gadi, kaut kādi autora gadi, kaut kādas pieredzes, kas tevi izved cauri tam, ko tu dzirdi, tā pa īstam.

you're truth not i.

un vēl neliela koncerta piedeva ir tas, cik ļoti mūzika vieno cilvēkus. jau iepriekš minēto pūli un ne tikai. gaidot koncertu, kad biju palikusi viena pati, smejoties, jokojot un skaitot minūtes līdz koncertam sakomunicējos ar vairākiem lieliskiem cilvēkiem, kam vēlāk nebija vienalga par kaut kādiem hipstertīņiem, kas bojā pusei priekšas koncertu. pozitīvi. kā jau pozitivusā.

būtu jāsāk krāmēt soma positivusam, bet gan jau beigās sākšu rīt ap 9iem no rīta.
vēl rīt pirmo reizi jāmazgā mati. hehe. būs jautri. rokas vēl smērē, bet acis vēljoprojām nespēju atraut.
vispār gribēju teikt, ka atkal vairs nespēju uzrakstīt neko skaistu, ja nerakstu angliski, tad nu laikam sanāks turpināt tā. tagad tikai derētu atrast savu tekstu folderi.

stop triggering yourself.
stop yourself.

tas ir dīvains brīdis, kad aizej uz, iespējams, perfektāko randiņu savā dzīvē, un pēc tam nevis aizej līdzi, bet izvēlies to cilvēku nekad vairs neredzēt.