te nu viņa atkal ir. istabas stūrī, pie loga, uz gultas malas, kad es mēģinu aizmigt. viņa glauda manus matus, ja es raudu un lai kā viņa censtos, es raudu vairāk.
viņa vairs nesmejas, viņa nekliedz, viņai vairs neviens nestāv ceļā, pirmo reizi divdesmit viena gada laikā, viņa var darīt visu ko vēlas un viņai nav jāgaida, bet viņa gaida.
varbūt atkal kāds nostāsies ceļā, varbūt kāds palūgs pagaidīt.
bet varbūt nē.
un tās ir beigas.