Pirms gada šajā dienā es uztaisīju savu pirmo tetovējumu. Pazīstot mani, iespējams, uzreiz var saprast, ka apstāšanās pie viena nav īsti mana stiprā puse, tāpēc nu jau tam ir pievienojušies vēl daži. Diezgan garš gads.

Nesen man bija salīdzinoši zīmīga saruna, daļēji par šo tēmu, kas sākās ar 'kad mēs iepazināmies, tu biji maza, blonda, naiva.. un tad pēkšņi - smash boom pow - piekrīt organizēt pasākumus ar svešiem cilvēkiem - vēl svešākiem cilvēkiem, atzīstas, ka patīk smagā mūzika, nokrāso rozā matus, sāk tetovēties...' Jā. Tā gan. Tā sanāca. Un tas viss tā sanāca vienkārši sākot teikt lietām 'jā', pirmām kārtām jau pasakot 'jā' sev. Bail ir, bail būs vienmēr, bet ko tas maina? Vieglāk ir būt ar sevi un priecāties par sevi, kad tu esi (vismaz kaut kādā) harmonijā ar sevi. Reizēm šķiet traki - meklēt sevi - bet man nešķiet, ka es kaut ko meklētu, es vienkārši sāku pati sev iet pretī. Nevienmēr es saprotu, kur tas mani ved un aizvedīs, reizēm sanāk krist un visai smagi sasisties, reizēm sanāk pamācīt sev teikt 'nē', jo vienā brīdī rinda ar darbiem, cilvēkiem un notikumiem paliek pārāk gara. Zinu, ka šobrīd esmu tur, kur esmu, pāris nepateiktu 'nē' dēļ un es reizēm par to sūdzos (vai raudu), bet nav tik traki. Reizēm sanāk pateikt 'nē' nepareizajām lietām un 'jā' pareizajām, reizēm otrādi. Reizēm tu to nožēlo, reizēm nē. Un reizēm tu no savām kļūdām mācies, bet pamatā nē. Arī kļūdas reizēm vajag. Es neticu nevienam, kas teiktu, ka savā dzīvē nenožēlo absolūti neko...

Kad sāku šo ierakstu, man bija vismaz trīs virzieni, kuros doties, es izvēlējos kaut kādu vidusceļu, īsti pat vairs nesaprotot, kur ar to visu vēlējos nonākt vai ko pateikt.

Dzīve šobrīd ir diezgan jauka un man ir prieks par to, kur esmu nonākusi. Jāturpina tikai iet (es skrietu, bet man sāp celis). Es ticu, ka kādreiz es aiziešu nepareizi, es ticu, ka man pietiks spēka drusku panākt atpakaļ un es ticu, ka es ik pa laikam aiziešu kādā citā virzienā. Meanwhile i might as well simply enjoy the road.

šodien pirmo reizi apciemoju savu krustmeitiņu. pus gads. un viņa ir skaista.
man ir ļoti liels prieks par visām manām draudzenēm, kam nu jau ir bērni un vēl vairāk par tām, kuras tieši tagad ir stāvoklī.
bet man ir tik ļoti apnicis priecāties caur asarām. kad tev reizi nedēļā kāds atklāj 'es esmu stāvoklī' ar katru reizi sāp arvien vairāk, kad tu zini, ka tavs due time būtu bijis pēc tieši mēneša. un nav neviena, kas tevi pašu kā bērnu paņemtu rokās un pateiktu 'būs jau labi'.

te nu viņa atkal ir. istabas stūrī, pie loga, uz gultas malas, kad es mēģinu aizmigt. viņa glauda manus matus, ja es raudu un lai kā viņa censtos, es raudu vairāk.
viņa vairs nesmejas, viņa nekliedz, viņai vairs neviens nestāv ceļā, pirmo reizi divdesmit viena gada laikā, viņa var darīt visu ko vēlas un viņai nav jāgaida, bet viņa gaida.
varbūt atkal kāds nostāsies ceļā, varbūt kāds palūgs pagaidīt.
bet varbūt nē.
un tās ir beigas.

- nu un par ko tu tagad raudi?
- par sevi. un to, ka man vairs nav spēka.

man nedaudz pietrūkst mūsu nerisināmo sarunu. zini? to, kurās tu neatbildi.
es atceros to trako scenāriju, kurā tu atgriezies.. pēc 10 gadiem vai kaut kā tā, bet arī tad tas bija tikai scenārijs. varbūt es tomēr esmu normāla.
bet jūnijā mēs vienojāmies, ka tevis tur vairs nav. es laikam pēc tam runāju tikai vēl kādas divas reizes. tu vēlaizvien neatbildēji, bet kāds vienmēr atbild tavā vietā, ja vien es zinātu, kas, tad, protams, būtu labāk.
tu mani nepazītu, ja satiktu, ja redzētu, ja runātu. es nezinu, kas notika.
man patīk domāt, ka es atšķiros, bet paskatoties apkārt, es redzu, ka visi ir vienādi. un tas neiepriecina (jā, ir arī brīži, kad tas mēdz iepriecināt), viss šķiet tik degradējies, tik nepareizs, tik tik tik.. tu pateiktu labāk. es nezinu, man tā vienkārši šķiet. šodien man ar vārdiem neiet, diemžēl. es ticu, ka arī tev tā ir bijis, tikai neviens neievēroja. galvenais ir pasniegšanas veids.. un ar katru dienu manējais slīd arvien tālāk un tālāk. no kā tālāk? no manis? nē. jā. varbūt. visi saka, ka nekas nemainās, viss ir labi, bet man tomēr šķiet savādāk.
reizēm šķiet, ka mani izglābtu atgriešanās pie saknēm, bet tas ir tik grūti (kāpēc es čīkstu? es apsolīju tev nečīkstēt), ja tu neatceries, kur un kādas bija tavas saknes, ja tās šķiet bezjēdzīgas.
man ir apmēram 10 atmiņas, pie kurām es cenšos turēties, bet arī tās šķietami sāk izslīdēt. laikam nesen lija.

pirms atlaid, padomā, vai esi tas, kurš tur, vai tas, kurš kritīs.

5 kilometrus es vakar domāju tekstu ierakstam. burvīgu tekstu ierakstam. tās ir kā sarunas, tikai tu neatbildi. taču tas nekas. tā gadās. citi atbild. ko es domāju pārējos 4? par mafiju. un ģimeni. un vēstulēm, kuras es atkal nerakstu. ehh. atrunas ir skaistas un skaistākas.
es teiktu, ka pārvēršos par tevi, bet tie būtu meli. man ir tava spītība gan. man reiz mēģināja teikt, ka ne no tevis, bet es zinu labāk. un mana iespītēšanās uz savu statementu arī ir iemesls, kāpēc es nekad nevarētu līdzināties tev. pat cenšoties.
labas meitenes tā nedara.