un atkal jāņi. un atkal es pie tevis neaizbraucu.
varētu jau vainot citus - neviens neved - bet varu taču es arī pati aizbraukt.
es varētu nosolīties nekad vairs nesvinēt, jo pēdējie mēģinājumi ir izgāzušies, bet tas būtu muļķīgi. gan jau kādreiz sanāks.
neatceros, vai tev patika lietus, bet es domāju, ka patika. šodien lija daudz.

es nekad nesaprotu, kā lietas var tik ātri mainīties.
man no nerviem raustās rokas un sirds dēļ es nevaru aizmigt.

es neesmu jāņu fans jau apmēram 10 gadus.
vieni no labākajiem bija tie, kuros es strādāju. un man ir tik ļoti žēl, ka šogad man nav kur strādāt.
šogad diemžēl par jāņu plāniem izšķīros pārāk vēlu, tāpēc tagad sēžu mājās. bet vismaz redzēju limuzīnu jāņu nakts krāsā un varēju viena pati apēst veselu kasti vistas gaļas.

es eju gulēt, kad esmu dusmīga. tas paņem pārāk daudz laika.

uzņēmēju sporta spēles, par spīti manam besim un citu pālim, bija lieliskas.
reizēm vajag padejot, padzert un padiskutēt ar skolas vadību neformālā gaisotnē. un satikt draudziņus, kad, atšķirībā no tevis, strādā un pat sakarīgos uzņēmumos.
mēs nekur neuzvarējām.
bet vispār vakar mēs ar dzērušu miku nedaudz parisinājām savu komunikācijas problēmu. un man tas šķiet tik forši - pēc 2 gadu kopā mācīšānās, tu beidzot kaut cik sakarīgi spēj parunāt ar cilvēku. daļēji jau tas ir arī sad, jo tomēr - cmon. 2 gadi satiekot cilvēku gandrīz katru dienu un izvairīties runāt. drusku ir žēl apzināties, ka 10 min saruna jau nemaina to, ka turpmākos 2 gadus tu atkal ar to cilvēku pamatā nerunāsi, bet vismaz rodas tā sapratne, kāpēc - nevajagot visiem būt draugiem. šodien laikam nekas, ka es domāju pretēji.

dziļa vilšanās cilvēkos un besis par visu.

nezinu. nesaprotu.

es tik ilgi nebiju smējusies tik daudz, cik pēdējās nedēļas laikā.

how do you keep yourself heartbroken enough to keep creating?

es pavadīju 16 stundas bez telefona un nedaudz vairāk bez datora. jāsaka, diezgan veikmsīgi, ja godīgi. sajūta ir atbrīvojoša un tajā pašā laikā traucējoša. mēs esam tā pieraduši pie nepārtrauktas komunikācijas, ka būt atrautam no tās kļūs nepieņemami. morāli nepieņemami sev.

esot uz diētas, iespējams ir labākais brīdis, kad atcerēties - neviens man nekad nedāvina rafaello. arī tad, ja es pati uzprasos.

sapratu, ka man frāze 'izdari sev kaut ko labu' nozīmē daudz vairāk nekā naudas zīme un 'nopērc sev kaut ko'.

pieaugot mēs saprotam, ka reizēm ir jādara tas, kas ir jādara, nevis tas, ko gribas darīt.
reizēm tas nozīmē uztaisīt eksāmena darbu nakts vidū divas nedēļas pirms eksāmena, reizēm tas nozīmē apprecēt cilvēku, kas var tevi aizvest uz luks kūrortu grieķijā, reizēm tas nozīmē, ka jāiet gulēt agrāk nekā vakar.
ko tas nozīmē man es nezinu. šobrīd es esmu nedaudz apsēsta ar pieaugšanu. pirmo reizi mūžā, un ceru, ka pēdējo, un ceru, ka tas beigsies neveiksmīgi.

vakar vakarā gāju gulēt ar domu, ka nekur ar banāliem, salkaniem, turklāt slikti uzrakstītiem tekstiem nevar tikt. ne literatūrā, ne žurnalistikā, ne filmās, bet tauta saka citādāk.
ir lietas, kuru patikšanu cilvēki vienmēr noliegs, gan paši sev, gan citiem, bet paši sev aiz muguras (smieklīgi skan) tās turpinās darīt, piemēram, lasīt sliktu literatūru. varbūt, jo citu nepazīst, varbūt, jo vieglāk uztvert, varbūt jo visi citi taču lasa.
peldēt pa straumi jau sen nav modē, kāpēc mēs to vēljoprojām daram?

es tik veiksmīgi spēju dzīvot ar izdomātiem cilvēkiem, bet nespēju izdomāt tos, kurus man vajag visvairāk.

šī bija viena darbīga diena, pārāk daudz pārāk labu - reāli labu - sarunu. jauna priekšsēdētāja, jauna akadēmiķe, daudz friends time.
bet viena no tām šampanieša glāzēm bija par emmām un lībām.
un skaistu un saulainu nākotni.

vecas sarunas par dzīvi manā galvā atkārto 'es izturēšu! es i z t u r ē š u!' katrīnas balsī.
bet sajūta iekšā saka kaut ko citu.

šodien man tev vienkārši sist gribas.