es jūtos tā, ka gribētu skriet 24/7, bet pagaidām tas nav manos spēkos.
šodien bija tā, ka pirmā apļa vidū man nelikās, ka es noskriešu apli līdz beigām, bet trešā apļa beigās es sapratu, ka es varu.
un trešā apļa beigās man vairs nebija elpas, bet šoreiz tas pat bija labi. tev nav nevienas citas domas - tu domā tikai par to, kā tu elpo. apli, divus, trīs, visu ceļu mājup un tad, jā, tad ir labi. tad kājas sāp vairāk nekā sirds, tad tev vairs nav jādomā.

60 minūtes līdz jūnijam. es gaidu jūniju.
un vēl es gaidu, lai šis pusgads beigtos.
jā, it kā jau mēs paši kontrolējam (savu) laiku, bet vienmēr ir tā cerība, ka paies kaut kāds konkrēts laiks un paliks labāk.

mana dzīve paliek pilnāka mazu sakritību. dīvaini.

mani 27. maiji laikam ir paredzēti jaunu attiecību veidošanai.
pirms gada pametu puisi cita puiša dēļ, šodien dabūju savu kaķi.
nu labi. mammas kaķi. daudz laimes vārda dienā, mammu ^^

dīvaini no malas skatīties, kā kāds pārkāpj savas darbības robežas, bet šoreiz es par to neraudu. un neraudāšu.
the road only goes one way and it is not back.

brīdī, kad tu sāc izjust savas nākošās dienas paģiras, laikam ir jāsāk apsvērt uzņemtā alkohola daudzums. ne sanāca.
bet šorīt, kad basām kājām, saulei austot, es nācu mājās, es beidzot, pirmo reizi no apmēram 7. janvāra, sajutos tiešām ļoti laimīga. un frāze 'viss ir labi' ir tiešām fakta konstatējums.
arī tad, ja tu pēc tam iemiedz histēriski raudot spilvenā.
šīs reizes prieka un bēdu pārplūdiem gan svarīgākais nebija alkohols, bet mana iekšējā miera atradumi no vienas puses (Liena, visi tevi tiešām neienīst. beidz tā domāt) un kārtējā miera pazaudēšana no otras puses. tā notiek, ja tavā galvā visam ir ļoti plānas robežas.
manā galvā skan nediagnosticējama lady gagas dziesma un tyra banks periodiski atkārto 'cuz we are such good people'
un man būtu jākļūst par nedaudz atbildīgāku medikamentu lietotāju, bet pagaidām viss ir labi. labāk nekā pēdējos 15 gadus pat.

es pārāk bieži aizmirstu, ka blogs ir savas dzīves atmiņu veicināšanai, nevis neveiksmīgām ūbermākslinieciskām izpausmēm, kuru jēgu es un neviens cits 2 gadu laikā jau būtu aizmirsusi.

es gribu apiet pilnu apli.
es tikai nezinu, kuru.
es nezinu, kur sākās mans aplis.

varbūt man ir jāsāk ticēt kaut kādām mistiskām dzīves sejā iemestām zīmēm.
jo, kā tas man maisās pa galvu pēdējās pāris dienas, life is not hard, you just dont get it.

es visu savu bērnību nodzīvoju ar diezgan izteiktu pārliecību, ka esmu pesimiste.
tad es pieaugu un sāku uzskatīt sevi par reālisti, salīdzinoši nesen man paziņoja, ka esmu ciniska, ko es arī nemēģināšu noliegt.
bet es spēju būt optimiste, sev es to pierādu katru dienu.
man patīk rīti. es katru rītu pamostos ar pozitīvisma devu savā galvā. kāpēc? jo ir rīts. jauns sākums - arī tad, ja nav tendences katru rītu sākt dzīvi no jauna (man nav) - viss ir labi. nav svarīgi, vai es vakarā biju dusmīga, bēdīga, kaila, apģērbta, dzērusi, pārlaimīga, dziedoša - tas viss neko nemaina, jo no rīta ir savādāk. es gan neuzskatu, ka rīts būtu gudrāks par vakaru, bet kaut kāda maģija tur ir, tāda tīrība. cits gaiss.
un varbūt tāpēc man nepatīk runāt ar cilvēkiem no rīta, tāpēc arī es nekad nesaukšu sevi par rīta cilvēku, jo rīta cilvēkam to sajūtu nesabojās nekas, bet es sabrūku pēc katra sliktā vārda, nesaprastā jautājuma un visa.
tāpēc priecājies, ka es izvēlos ar tevi runāt agri no rīta, un nedusmojies uz mani, ja es sāku bojāt tavu rītu - kāds jau ir sabojājis manējo.

arlabunakti! līdz rītam.

varbūt pie tā, ka es vairs nejutos nelaimīga, bija vainīga nakts, varbūt es pati.
es nepaliku nelaimīgāka, es nemainījos, nekas īsti nemainījās, man vienkārši vairs nebija vēlmes to izkliegt visai pasaulei.

vai cilvēks, neskatoties atpakaļ, nemēģinot kaut ko atcerēties (vai aizmirst) un veicot 100 sevis transformācijas, var atgriezties pie sava patiesā es?

es gribu uztaisīt visus savus skolas darbus. un vēl es gribu atsākt lasīt grāmatas. un man noteikti jāatsāk sportot. vēl es gribētu būt produktīvāka. es gribu sekot saviem sapņiem, es gribu atkal atrast savus sapņus. un vēl es gribu ceļot. es negribu paslēpties mežā, bet pļavā būt būtu diezgan jauki.
es gribu, lai ārā spīd saule. un es gribu šļakstīties ar ūdeni jahtklubā.
es gribu traucēt cilvēkiem darīt lietas, ko viņi līdz galam nesaprot, jo man nepatīk skatīties, kā viņi to dara nepareizi. es iespējams gribu atbalstīt cilvēkus.
es gribu atrast kaudzi ar naudu un es gribu dzīvokli. un es gribu izremontēt savu dzīvokli un iedomu dzīvokli un renovēt to skaisto māju uz kapseļu ielas, kurā - izrādās - dzīvo cilvēki.
es gribu beigt satraukties vai beigt krist histērijas lēkmēs. es gribu piedot un aizmirst.
es gribu priecāties.
un es visvairāk gribu saprast, kad es kļuvu par tādu kuci un pēc tam mēģināt to novērst.

tev ir tiesības pārdomāt un man ir tiesības pārdomāt,
bet tev nav tiesību likt kādam ciest tikai tāpēc, ka tu ciet.

vakar klusi sapņoju par saviem 9. klases brūnajiem matiem.
šodien sapratu, ka nekā cita bez blondajiem man nebūs nekad.
un tas viss no 10 sekundēm saules.

tā dīvaini pozitīvā sajūta, ka kāds lasa tavas domas. neatkarīgi no atrašanās vietas.

i have become an unhappy person.

i am scared of becoming an unhappy person.

im feeling left out. and its a bad feeling.