šodien es nejūtos tā, it kā visi būtu tik gudri, cik viņi spēlē.

man pietrūkst sevis.
un es atkal nezinu, kur es paliku vispār un arī ar sevis meklēšanu.
otrais kurss man sāk patikt arvien mazāk, gan ar lekciju izvēli, gan sevis laušanu.
es esmu spējīga tikai sēdēt un gaidīt beigas. tās, kuras nekad nepienāk.
bet pati es sēžu kaut kur uz vai starp ķēdēm pie jāņasētas vecrīgā.

ir grūti aptvert, ka tu pārstāvi to cilvēku daļu, kas tiešām tic, ka tur ir kaut kas vairāk. ka ir tāda mīlestība un ka tā kaut ko dara cilvēkiem. kaut ko labu.
bet nav grūti gaismas ātrumā saprast, cik tu ļoti lepojies sevi pieskaitīt šai daļai.
un prieks tādai nebūt vienīgajai.

šodien es beidzot par ļoti daudz ko sapratu savu tēvu.
un arī visas tās reizes, kad viņš man teica 'ar mīlestību'.
vai arī visas tās reizes, kad man to teica kāds cits.
kā arī reizes, kad mani ir glābuši stāsti un leģendas par viņu.
man ir žēl, ka viņa nav around, lai pārjautātu, vai es saprotu pareizi.
bet kā es saprotu, tā jābūt pareizi.

šis ir viens no tiem ierakstiem, ko laika gaitā es nesapratīšu un aizmirsīšu.
tas ir labi, tātad, nav nozimīgi.

šī bija smagākā nedēļa manā dzīvē. es sāku ar iespējams un laikam, bet es neuzskatu, ka tie ir nepieciešami.
un varbūt šī ir pārāk liela savas sirds izlikšana ne uz papīra un ne privāti.
pat nezinu, vai nedēļu šoreiz sāku no pirmdienas vai pilnas nedēļas, bet tas, cik ātri dzīve ir spējīga kūleņot mani apburs, iespējams, vienmēr.
es negribu nevienu 'man žēl' vai 'tu vēl esi jauna' vai 'tev viss vēl priekšā' vai kaut vēl vienu reizi dzirdēt jautājumu 'kā tu jūties?' vai 'tev viss kārtībā?' jo ja es tev to saku, es vienkārši saku, lai tu zinātu un tev nebūtu nekādu citu jautājumu, jo es par to runāt negribu.
es vakar pazaudēju bērniņu.

varbūt man šodien apēst pēdējo vistas gabalu un rīt kļūt par vegānu
varbūt man beidzot nogriezt matus īsus un nokrāsot nedabīgā krāsā
uzreiz pēc tam sākot cīnīties par dzīvnieku bērnu vai sieviešu tiesībām
varbūt man jāsāk ineresēties par politiku un visādām ar to saistītām lietām
un vēl jāsāk darīt 37 dažādas lietas skolas un studentu vispār labā

nē, es šo tekstu nedomāju, lai kādu aizskartu vai aizvainotu,
es vienkārši vairs nejūtos 'es nezinu kā, bet tikšu tālāk', bet gan 'nezinu vai es gribu tikt tālāk' veidā.

tu pat iedomāties nevari, par cik sarežģītu lietu kļūst miers, ja tas tev konstanti jāsaglabā.
un īsts, ne tēlots.
tēlot dzīvi ir vieglāk nekā dzīvot.

es gribēju savu lielo gada ierakstu iepostot 2 dienas ātrāk un pie tam vēl facebookā, bet kas tad manā dzīvē notiek pēc plāna? publicēšos šeit un tagad.
lielais pārmaiņu gads, haha. es ticu, ka ne tikai man. it kā nešķiet, ka kaut kas TĀDS būtu noticis, bet es vairs pat īsti neatceros, kāda un kas es biju pirms gada (iztiksim bez bildēm, ne tā es to biju domājusi).
es ļoti ļoti gribēju pateikt paldies visiem, kas man šogad ir atvēlējuši kaut 2 stundas sava laika.
es gribēju pateikt paldies savām māsām, 3 sievām, visiem satiktajiem un nesatiktajiem vīriešiem, draudzenēm, kas man atļauj pieņemt gandrīz pareizus lēmumus, draudziņiem, radiem, kursa biedriem, atbalsta punktiem, bārmeņiem, telefona klausuli ceļošajiem [un neceļošajiem], savas naktis sarunām atvēlošajiem.. visiem. jūsu ir tik daudz un es jūs tiešām tik ļoti mīlu <3
jo šis gads tiešām ir bijis pilns ar visu, es pat teiktu - pilns ar dzīvi, bez plāniem, bez cerībām, bet ar superīgiem cilvēkiem.
sākot ar angliskām over whiskey sarunām, mežonīgi garām kursu lekcijām, ārprātā daudz laika ārā, fantastiskām nakts sarunām, odu pavadītām dienām semināros, lieliem nākotnes plāniem, sadarītiem [un nesadarītiem] darbiem..
viss kaut kā laikam tiešām sākas ar 'jā' - jā, es gribu braukt uz tavu ballīti, jā es gribu piedalīties [wtf?] kursos, jā, es gribu dzert tēju,
jā, es gribu organizēt pasākumu, jā, es gribu ar jums palikt vecrīgā, jā, pie manis var palikt pa nakti, jā, es būšu mājās, jā, es izdarīšu,
jā, es tev kaut kad izstāstīšu, jā, es tiešām saņemšos un pati sev pārkāpšu.
un tagad man ir tik ļoti ļoti prieks un bail vienlaicīgi, jo viss šis gads notika neplānoti, bet nākamā gada plāni ir tikai lieli un vēl lielāki, bet būs labi.
ir jābūt labi.
un, lai vai cik atbilstošs tas ir manai šodienai, šo ierakstu es sāku rakstīt jau novembra sākumā, ceru, ka, kaut cik, sanāca.
laimīgu jauno gadu visiem jums un arī man !

ir nedaudz dīvaini pēc ilgiem rakstu uzplūdiem nerakstīt vairāk nekā nedēļu.
šodien vajadzēja būt lielajam gada ierakstam, bet man ir nedaudz slinkums. un pats ieraksts ir nedaudz pārāk apstrakts.
ziemassvētki bija diezgan jauki. sāku justies kā praktisko (kaut cik praktisko?) dāvanu cilvēks, kad sveces, somas un krūzītes meiko lielāku sensu nekā krelles un končas. vislabākā dāvana laikam tomēr bija izstaigāt mājas bēniņus, pusgrautos dzīvokļus un apskatīt citas ne gluži šodienas lietas. kas mani tajā piesaista pat nezinu.
par otro ziemassvētku izskaņu slimnīcā līdz 7iem no rīta gan nav līdz galam manā gaumē, bet dzīvē visādi gadās.
man viss ir labi. es biju tikai līdzi.
slimnīcām derētu publicēt sarakstus ar 'šādas traumas pieņemam naktīs' manas dzīves atvieglošanai.

bet varbūt tomēr, lai vai kā, paņemt gadu brīvu?
brīvu gadu no visa. pasēdēt un palasīt. noskatīties lolitu un pārējās 100 neredzētās filmas.
padomāt, pazīmēt, saprast sevi, pasauli šoreiz nē. pasaulei brīvību nevajag.
sēdēt vecā, tukšā, nemēbelētā dzīvoklī ar vecajiem logiem, nelielu rīta dzestrumu un līdz galam neaptveramu pilsētas vientulību.

cepumi un tēja pie manis any time. your call.

katru vakaru, ejot gulēt, ir sajūta, ka rīt ir pirmdiena.

labrīt!
manu ekrānu daļēji klāj ruma strūkliņas un es vairs nezinu, mūzika ir par skaļu vai tomēr nē (tā tas strādā ar labu mūziku).
man bija tā sajūta, ka jāuzraksta 'atzīšanās' bet tas ir tikai iedvesmā no cita ieraksta, kurš nav mans un par kuru man nemaz nekas nebūtu jāzina.
tāpēc es īsumā pateikšu to, ka sapņi lēnām piepildās un mēs par to klusībā priecājamies.
un pat man - cilvēkam, kas īsti nemāk dalīties - nekas nevar būt labāks par klusu, dalītu prieku.
ir bail. man vienmēr ir bail no izaicinājumiem, kaut kā sapišanas (atvainojos par leksiku), etc, bet šis viss mani iepriecina.
darbā man vēlaizvien ir sajūta, ka man maksā par brīvu - tas ir tas, ko tu sasniedz 2 gadus strādājot par brīvu.
dzīvē - dzīvē ir labi.

reizēm apnīk, ka nekas nevar īsti tā līdz galam būt tavs. tikai un vienīgi tavs.

un pēc mēneša jau būs cits gads.
neticu. negribu ticēt. un īsti negribu, lai pienāktu - to es saku tagad, reizi, pat nezinu, cik, gados.
decembris. tik tiešām.

kura manis daļa klejo un kur tieši ir diezgan lielisks jautājums.
bet augsti kalni un dziļas kraujas tur noteikti sanāk pa ceļam.
tas bija mana garastāvokļa poētiskais raksturojums, haha. vispār ir labi. vispār.
nedaudz sāku nožēlot, ka nebiju atsākusi strādāt ātrāk, tas tiešām palīdz, nav gan īsti pret ko palīdzēt, bet domai būtu jābūt skaidrai.
no otras puses pa galvu maisās visādas ne tik jaukas idejas. laiks rādīs.

man laikam beidzot jāatrod cilvēks, kuram zvanīt 3os naktī, pilnīga izbesījiena gadījumā.

mēs staigājam vienādos lokos un apļos, bet dažādos laikos.
es beidzot sapratu tavu nepatiku un tagad arī man ir bail.

kārtējā galēji produktīvā sestdiena, kad es no trīs lietām, kuras man bija jāizdara, izdarīju tieši nevienu.
bet vismaz ir tā labās dienas sajūta.

tu it kā noguli deviņas stundas, it kā neko [ne]sakarīgu visu dienu nedari, bet tomēr nogurums ar mazām rociņām apņem un apēd tevi visu.
bet vispār priecīga diena - mani oficiāli pieņēma darbā (es šaubos, vai vēl kādreiz pieņemšu tik slikti apmaksātu darbu, but then again - es šaubos, vai man vēl kaut kur jeb kad ies tik jautri strādājot), es piespiedu katrīnu pagaršot veselus divus kokteiļus, ko viņa negribēja pagaršot, ar māriņu atkal pusi dzīves izpļāpāju, vispār baigā iedvesma dažādos virzienos no visām pļāpām parādījās. varētu pat kaut ko ar savu dzīvi pasākt. varbūt.
un vispār laura un mandarīni ir lieliskākā autobusa kompānija, ārā snieg un dzīve ir lieliska.

es gribu to dzīvokli,
un es gribu uz parīzi,
un es gribu lai viss vienmēr sanāktu un būtu kārtībā.