pa īstam kādu pazīt nozīmē viņu mīlēt pat tad, ja domā, ka viņu ienīsti.
/Migels de Unamuno "Migla"

kārtējā lieliskā diena, kad ir labi.
ļoti labi.

zini to sajūtu, kad tu neesi īsti drošs, vai esi dzīvs vai nē,
kad tu nejūti, vai tiešām staigā, vai tā ir tikai tava palikusī ēna,
kas nekad nepametīs ielas, pa kurām reiz esi staigājis.
- jā, es tikko citēju sevi.
bet tie mani 3-4 gadus vecie teksti tomēr ir skaisti.
nepilnas 20 stundas pēc šī, mana māsa mani aizvilka uz ļeņingradu dzert šotus.

aizver durvis, liena.
aizver tās nolādētās durvis.

un es turpinu cīņu ar sevi. par sevi.

brīvdienas nogulētas un noballētas. kopā un vienlaicīgi. it kā nevajadzētu vienoties, bet tomēr.
apmēram tāds arī bija plāns, tikai nesanāca guļot izgulēties, bet tas jau arī neko daudz nemaina.
ja ne mūzikas, tad miega vietā gan es vienmēr izvēlēšos cilvēkus. diemžēl vai par laimi - nezinu.
bet vispār atkal mazā dzīves rokāde, neesmu droša, vai ballītes vai vispār visas sestdienas dēļ, bet bija jauki. ir jauna pozitīvisma lēkme
5 stundas pagulēt, 5 stundas padejot, 5 stundas pabūt baznīcas ielā. laba matemātika. labas brīvdienas.
melnā matukrāsa uz mana spilvena.

that deal is still real.

ķermenis ir iegājis kaut kādā kārtējā pašizinīcināšanās fāzē.
laikam to varētu tulkot kā pāreju uz rudensziemu.
varbūt arī kā 'liena, you're too old for this shit', bet ne jau nu es tagad pati sev padošos (vai kā).

es neteiktu, ka man šodien ir smagi, bet dīvaini noteikti.
kārtējo reizi pārlasīju savus vecos 4. novembra ierakstus un es, lai gan gadus skaitu tev, esmu augusi pati.
laikam prieks par to. bez laikam. es zinu, ka tev ir prieks par to.
un no kurienes tu uz mani šobrīd vēro es nezinu, es nezinu arī, vai gribētu zināt, bet viss iet uz priekšu.
es arī. maziem, maziem solīšiem, bet arī tā var aiziet tālu.

daudz laimes dzimšanas dienā, tēti!
man iet labi.
mēs ar māsu šodien saskandinājām glāzes par tevi.
un man prieks, ka tā.

atkal kārtējais 4. novembris, atkal kārtējais es sāku no sākuma.

- nu un par ko tu tagad raudi?
- par sevi. un to, ka man vairs nav spēka.

dzīve ir tik ļoti vieglāka, ja tevi nevar 31 sekundes laikā izsist no līdzsvara.

mutē garšo pēc viskija.
krūzītē ir piparmētru tēja.
galvā daļējs tukšums.

vakar teātrī, izrādes beigās, izskanēja lieliska frāze 'tu esi kādreiz domājis par to, cik daudzas reizes savā dzīvē tu nomirsi?'
ar attiecīgu skaidrojumu par life-changing experiences.
un tas man lika atkal-pārdomāt, cik daudzas reizes es to esmu izdarījusi jau šogad vien. reizēm laikam ir pozitīvi sākt ar 1. janvāri.

klusā balstiņa, kas galvā sauc 'come and save me. come and save ME !'

tā diena, kad it kā varētu atkal sākt bēdāties un self-pity'ot, bet tad tu saproti, ka īsti jēgas nav, tas neko nemaina un darīt jeb ko tomēr būtu lietderīgāk.

labrīt !
šis ir viens no tiem brīžiem, ko es kādreiz ierakstīšu savā autobiogrāfijā kā 'not proud of'.
es esmu skolā. uz palodzes. vienīgais, ko es redzu ir saules akmens 'swedbank' un preses nama 'lukoil' uzraksti nakts tumsā un klusumā. manā galvā edavārdi klusi atkārto 'es nezinu kā bet tikšu tālāk'un dzīve ir as fucked up as it could be. tas ir tā, ka tu esi stundu iepriekš pateicis cilvēkam, ka gribēt nomirt ir stulbi, bet tajā pašā laikā esi gatavs atvērt logu un izlekt. un tu nesaproti, kas tevi attur.
i suppose im just waiting for my permission to die. un zini? vienreiz es to paprasīju. nopietni. gaidot. un ja man atbildējis vai blakus stāvējis būtu kāds cits..

man nedaudz pietrūkst mūsu nerisināmo sarunu. zini? to, kurās tu neatbildi.
es atceros to trako scenāriju, kurā tu atgriezies.. pēc 10 gadiem vai kaut kā tā, bet arī tad tas bija tikai scenārijs. varbūt es tomēr esmu normāla.
bet jūnijā mēs vienojāmies, ka tevis tur vairs nav. es laikam pēc tam runāju tikai vēl kādas divas reizes. tu vēlaizvien neatbildēji, bet kāds vienmēr atbild tavā vietā, ja vien es zinātu, kas, tad, protams, būtu labāk.
tu mani nepazītu, ja satiktu, ja redzētu, ja runātu. es nezinu, kas notika.
man patīk domāt, ka es atšķiros, bet paskatoties apkārt, es redzu, ka visi ir vienādi. un tas neiepriecina (jā, ir arī brīži, kad tas mēdz iepriecināt), viss šķiet tik degradējies, tik nepareizs, tik tik tik.. tu pateiktu labāk. es nezinu, man tā vienkārši šķiet. šodien man ar vārdiem neiet, diemžēl. es ticu, ka arī tev tā ir bijis, tikai neviens neievēroja. galvenais ir pasniegšanas veids.. un ar katru dienu manējais slīd arvien tālāk un tālāk. no kā tālāk? no manis? nē. jā. varbūt. visi saka, ka nekas nemainās, viss ir labi, bet man tomēr šķiet savādāk.
reizēm šķiet, ka mani izglābtu atgriešanās pie saknēm, bet tas ir tik grūti (kāpēc es čīkstu? es apsolīju tev nečīkstēt), ja tu neatceries, kur un kādas bija tavas saknes, ja tās šķiet bezjēdzīgas.
man ir apmēram 10 atmiņas, pie kurām es cenšos turēties, bet arī tās šķietami sāk izslīdēt. laikam nesen lija.

pirms atlaid, padomā, vai esi tas, kurš tur, vai tas, kurš kritīs.