ne tas, ka es kaut ko kaut kam kaut kā izdarīju. šobrīd es vienkārši nezinu, kur lai iet, ko lai dara, kas notiek, ko es pati no sevis gribu.
šobrīd kaste ir vienkārši labākā ideja.

KUR PIE VELNA TU ESI?

'it's in your blood.
in your red red human blood.
the aim to die.
can't you see?
all your life is just a run to me.
all the risks you take
all the minds you break

why do you think they personalized me?
death not life?
at the end you all end up with me.
no god, no christ, no nothing.
black pure fair death.'

pasēdi un pagaidi, iemācies dzīvot pati ar sevi.
bet man apnika mācīties.
vai gaidīt.

bet kā tu to dari?

labākais draugs ir cilvēks, kurš zina, cik ļoti kuce tu vari būt un ne tikai nepamet tevi, bet arī pieskata, lai nepaliktu par traku.

pēdējās pāris stundas es ļoti skatos uz augšu.
no kokiem krīt lapas, ejot pa ielu sapratu, ka nesaprotu, kur paliek viss tas laiks.
nepamanu, kā mainās gadalaiki, kā notiek dzīve.
staigājot vienai naktī pa ielu - maldoties laikā un telpā - tu saproti, ka - kādā veidā pasaule var turpināt griesties? kā laiks var iet uz priekšu, ja man katrā vietā, kur eju, laiks ir nostājies vienā konkrētā laikā un nekustas ne no vietas.
nice place, esplanāde, mana iela, tilts, viss. ir grūti pateikt, kurš laiks un notikums spēlē ko, bet katrs savā laikā.

bet tu zini, ka cilvēki uzvedas savādāk, ja viņiem kāda pietrūkst, vai ne?

pēc visnotaļ interesanta vakara secināju, ka pēdējās pāris dienas man ir pilnīgā čupā un pēdējās pāris dienas es neuzdodu tos jautājumus, kas mani interesē.
dīvaini kaut kā. bet cilvēkus es analizēju - nu, pietiekami - labi. prieks par to.
es lēnām sāku veidot kaut kādu cilvēku patternu, ko es satieku vai piesaistu. nesaprotu - tas ir pretstats man vai precīzas manis kopijas, bet strādā joka 'pff. no childhood trauma? i dont need you!' stilā. iespējams, skan brutāli, bet vismaz nav meli.

un agrāk vai vēlāk kāds atbild uz visiem taviem jautājumiem.
pat tad, ja tu neko nevienam nejautā.

es uzskatīšu, ka savus solījumus turu un nemaz ne tik nepareizi tas arī nav.

es saprotu, ka ir labāk situācijām pieiet no smieklīgās puses, gaišāks pasaules redzējums uzlabo baigi daudzko, etc, bet man reāli nav smieklīgi.
lietas, vārdi, darbības, kas mani, nolādēts, vajā. es pati jūtu, ka vajā. dzirdu, redzu un saprotu.
tas nav katru reizi jāizceļ.
ok, labi, es neteiktu, ka es tā galīgi iebilstu, bet man tas nepalīdz.

vispār dīvaina diena.
kārtējo reizi paklupu aiz sava tur vairs neesošā kaķa.
sirds drusku uzkārās uz tā, kā man var iebraukt dvēselē.
un pirmo reizi tā pa īstam izstāstīju kādam, kā es tiešām jūtos. dīvaini to tā darīt un saprast, ka es pati neapzinos. tiešām.
(un tagad es turpināšu dzīvot savā 'zināšana man nepalīdz' telpā)
vai tiešām ir lietas, ko mēs nevaram pieņemt? vai mēs tikai uzkaramies uz savas domas un atsakamies pieņemt? atsakamies pieņemt realitāti?

seriāliem ir pauzes, bet dzīvei diemžēl nav.

zini, man tevis pietrūkst vairāk nekā tu vari iedomāties (un vairāk nekā es spēju padomāt)
un tas ir stulbi un dīvaini un, ak, tu pat nelasi. vēstulēm un lasīšanai jau ir par vēlu.
es vienkārši domāju - tas viss kaut kā risinās? kaut kad? kaut kādā veidā?
tam vispār visam būtu jārisinās? tā maģiski? vai ar piepūli?
es laikam negribu iekrist bedrē, kurā ir cilvēki man apkārt. bedrē, kura palīdz cilvēku attieksmes maiņai, iecietībai, līdzjūtībai un citiem, atvainojos, mēsliem.
es raudāju projām ejot. un man gandrīz sirds apstājās tajā vakarā. un es atteicos no vietas mašīnā līdz pašām manas mājas durvīm, lai aukstā nakts klusumā noietu tev garām.
reiz, iespējams, pienāks tas brīdis, kad es kliegšu. un lidošu. un smiešos. par sevi, protams. jo nekā cita vairs nebūs atlicis.

man palika interesanti.
būs labi.
man ir jautri.
es klusi gaidu to brīdi, kad kārtējo reizi, skrienot pa ielu, kliegšu 'es to izdarīju. es to atkal izdarīju'.

sirds deg no iekšpuses
saltām liesmām un bez dūmiem

tas ir reāli tik stulbi, ja tev ir jātiek galā ar sevi, lai spētu tikt galā ar citiem, sevi un dzīvi vispār.
bet tav ne mazākās idejas, ko, kā, kāpēc un kas vispār notiek.
vai no kura gala sākt un uz kuru pusi iet.
vienkārši sanāk no pārāk daudz kā atteikties, un kuram gan mūsdienās patīk atteikties?

apsveicu !
tu mīlēji.
tikai ko?
un kāpēc?

šodien international week satiku skolas topošo pasniedzēju (kurš uz jautājumu, ko jūs mācat, atbildēja 'how to get rich'). parunāju minūtes 10 vai pat mazāk, bet maaan. cilvēks 48 gadu vecumā, no vācijas, pēdējos pāris gadus pavadījis bankokā, varbūt man iepatikās viņa versija par dzīvi nedaudz vairāk, jo viņš ir stadijā, kad viņam nav jāstrādā, ja viņš negrib, bet vairāk tā tomēr bija laime un prieks, ko viņš izstaroja. miers. viss ir labi.
un tad jau laikam tā stadija, kad ir labi, man ir svarīgāka par to, ka tādu vai citādu iemeslu dēļ tu vari darīt tikai un vienīgi visu, ko gribi.
es neko nepateicu, bet doma bija dziļa.