pēdējās pāris stundas es ļoti skatos uz augšu.
no kokiem krīt lapas, ejot pa ielu sapratu, ka nesaprotu, kur paliek viss tas laiks.
nepamanu, kā mainās gadalaiki, kā notiek dzīve.
staigājot vienai naktī pa ielu - maldoties laikā un telpā - tu saproti, ka - kādā veidā pasaule var turpināt griesties? kā laiks var iet uz priekšu, ja man katrā vietā, kur eju, laiks ir nostājies vienā konkrētā laikā un nekustas ne no vietas.
nice place, esplanāde, mana iela, tilts, viss. ir grūti pateikt, kurš laiks un notikums spēlē ko, bet katrs savā laikā.