labrīt !
šis ir viens no tiem brīžiem, ko es kādreiz ierakstīšu savā autobiogrāfijā kā 'not proud of'.
es esmu skolā. uz palodzes. vienīgais, ko es redzu ir saules akmens 'swedbank' un preses nama 'lukoil' uzraksti nakts tumsā un klusumā. manā galvā edavārdi klusi atkārto 'es nezinu kā bet tikšu tālāk'un dzīve ir as fucked up as it could be. tas ir tā, ka tu esi stundu iepriekš pateicis cilvēkam, ka gribēt nomirt ir stulbi, bet tajā pašā laikā esi gatavs atvērt logu un izlekt. un tu nesaproti, kas tevi attur.
i suppose im just waiting for my permission to die. un zini? vienreiz es to paprasīju. nopietni. gaidot. un ja man atbildējis vai blakus stāvējis būtu kāds cits..