Šī istaba mājas otrajā stāvā ir ēnaina. Pie loga stāv liela, savandīta gulta, bet tumši sārti samta aizkari slēpj plašu lodžiju. Ja nelītu, es varbūt sēdētu tur- pie maza, apaļa galdiņa. Ap lodžijas margām vasaras beigās bagātīgi savijas vīnogulāji un kāršu rozes. Ir arī kāpnes, kas ved lejā- uz pusaizaugušu dārzu, kurā var atrast visu, sākot no aizlaistām gurķu un burkānu dobēm, līdz debešķīgiem rožu krūmiem un citiem krāšņu ziedu stādījumiem. Tālāk aiz dārza sākas neliela pļava, bet aiz tās krūmu puduros maskējas kāda sīka, ļoti intīma upīte.

Šī māja pieder manam draugam, un es te braucu, kad pavisam satumst. Tad es ieslēdzos šajā istabā un cenšos kaut ko uzrakstīt. Reizēm gandrīz neizeju no šīs telpas vairākas diennaktis, pārmaiņus guļot un rakstot, aizmirstot, ka pastāv pulksteņos iegravētais laiks un cilvēkos iekaltā dzīve. Ir tikai portatīvais dators, maza formāta grāmatiņa rakstīšanai ar dzeltenām, raupjām lapām, klonazepāms, un reizēm atnāk Demians.