Joprojām esmu šeit, kaut vajadzēja aizbraukt jau vakar. Vējš virina durvis, cērt tās ciet un tad atkal atdara. Tajos brīžos, kad es nestāvu zem lustrām pie augstajiem griestiem un nedomāju par to, ka tās noteikti kritīs lejā, varbūt jau pēc sekundes, es skatos vēja patvaļīgajās izdarībās. Stāvu tieši pretī durvīm, kas nepārtraukti virinās, un man aizraujas elpa no tā, kā pati no sevis notiek pasaule. Figūras kustina mani, un nevis es tās. Tobrīd es zinu, ka tā vienmēr ir bijis.