-Tas esi tu, Rafael.

-Jā, bet mēs nekad neesam tikušies.

-Es tavu skatienu redzēju jau pa gabalu. Bija nolijis, un pilsēta pludoja. Tomēr saule atkal iedegās un sāka kosties miesā. Mana āda raudāja sviedrus, bet kurpēs smēlās tumšas peļķes. Pēkšņi pūlī tu nāci man pretī, un mēs sastingām. Tikai kājas turpināja kustēties, un drīz jau bijām salipuši pavisam tuvu. Tu neko nesacīji, jo nebiji iestudējis runu. Tikai saņēmi manas rokas savējās un viegli uzliki savas lūpas uz manām. To nevarēja sajust, to gandrīz nevarēja sajust, Rafael! Tas zīmogs nemaz neatstāja nospiedumu… un mēs nezinājām, ko iesākt tālāk. Es nekad nebūtu domājusi, ka tas būs tik sāpīgi. Ka tava balss mani nogalinās. Bet tā bija. Kā lai to pasaka? Pārāk plāns ir ledus man zem kājām. Un es kļūstu smiltis. Es izbirstu caur taviem pirkstiem. Laiks ir aizbēdzis, Rafael.