Es nezinu, ko darīt ar Viņas Ziemu. Es piederu laikam, kad vītero putni un plaukst trauslas, gaiši zaļas lapas, maigas un ievainojamas. Kad zeme pulsē, reibinoša un alkaina. Kad gaisā ir viegluma un siltuma apsolījums. Es nezinu, ko iesākt ar Viņas Ziemu. Ar šīm krēslainajām dienām, kad liekas, ka esi pamodusies mūžīgā pēcpusdienā. Ar malkas pagalēm, kas murrā krāsnī. Ar cimdiem un mēteļiem, vilnas audumiem, kas sasūc sevī atkušņa smārdu un mitrumu. Viss ir ass kā sērsna pār zemi.