Viņas māja atgriežoties ir tumša un klusa. Kā aizturējusi elpu. Aizkari ir aizvilkti, priekšmeti šķiet sasaluši.
Es uzvāru kafiju, apsēžos pie datora un smēķēju. Manī vēl ir vienaldzības deva, ko injicējis Henrijs. Tā mani pasargā no jebkādām domām un izjūtām. Henrijs, kas dzīvo tik viegli, it kā nebūtu ne pagātnes, ne nākotnes.

Tomēr kaut kur cauri visam spiežas nedziedējama doma. Visam vajadzēja būt citādāk. Kaut kā pavisam citādāk.