and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

11:49 am

-Tevi nekad neizbrīna tas, ka tu neatceries savu bērnību- man jautā Henrijs.
-Es atceros tikai kaut kādas miglainas sajūtas. Neko konkrētu. Vai tas ir dīvaini?
-Nezinu. Varbūt ar tevi kaut kas notika. Bērnībā.
 -Visdrīzāk ne. Man ir sajūta, ka es vienkārši uzrados. Kādu dienu. Jau gatava. Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta. Nav nekādas notikumu ķēdes, nav nekādu domu, kas mani novedušas līdz šejienei. Nav nekāda reakciju vienādojuma. Es vienkārši esmu. Tagad. Te.

Varbūt Viņa atceras bērnību. Vecākus. Kokvilnas kleitas ar puķēm, ko valkājusi. Baltas zeķes un sandales. Pasakas. Vientulību.

• *

11:53 am

No rīta es izeju ārā. Kailām pēdām. Ir nolijis. Nekas nevar būt cerīgāks kā rīts pēc lietainas nakts vasarā. Un tomēr šis cerīgums ir kaut kāds neuzminams. Neiegūstams. It kā tas būtu pats par sevi.
Ap stilbiem man plīvo gari svārki, bet pēdas slapjajā zālē izmirkst un nosalst. Pie krūmāja es atrodu beigtu vardīti. Tā ir izstiepusies uz kailas zemes, gara un tieva. Kādu brīdi man šķiet, ka tā ir tikai uz mirkli sastingusi. Es pietupstos un vēroju. Tomēr tā neatdzīvojas. Maza, jocīga, beigta vardīte, par kuru pasaule jau sen ir aizmirsusi.
Klusums mūs ir sagūstījis, es nodomāju. Tik viegli un vienkārši kā dzīve.

• *

01:43 pm

Mēs braucam atpakaļ.
Henrijs mani izlaiž pie Viņas mājas. Es paņemu saujā atslēgu saišķi un jūtu, kā metāls iegrimst manā ādā, auksts un svešs. Viņš paņem manu somu, un mēs ejam iekšā. Viņam ap kaklu ir viegla, tumšzila šalle, aplikta statiski. Mēs esam tik anonīmi- es nodomāju. Tik neesoši. It kā mums būtu izgrieztas serdes. Izlobīti kauliņi. Mēs esam garas, tievas ēnas uz asfalta. Lēnīgi un bezjūtīgi.
Šī ir ļoti neaizpildīta īstenība.

Kaimiņu pagalmā pie sētas stāv maza, tieva meitene vasaras kleitā. Viņa garlaikoti tin ap rādītājpirkstu gaišu matu cirtu un nenolaiž no mums skatienu. Varbūt es arī kādreiz tāda biju- man ienāk prātā. Varbūt arī man kādreiz piederēja laiks- garš un laiski izstiepies priekšā. Varbūt arī es vēroju pieaugušos un maldīgi domāju, ka viņiem pieder dzīve. Īstā Dzīve.
Vai viņa nezina, ka dzīve ir neatmodināma. Tā guļ kā saritinājies kaķis zālājā.

• *

01:51 pm

Viņas māja atgriežoties ir tumša un klusa. Kā aizturējusi elpu. Aizkari ir aizvilkti, priekšmeti šķiet sasaluši.
Es uzvāru kafiju, apsēžos pie datora un smēķēju. Manī vēl ir vienaldzības deva, ko injicējis Henrijs. Tā mani pasargā no jebkādām domām un izjūtām. Henrijs, kas dzīvo tik viegli, it kā nebūtu ne pagātnes, ne nākotnes.

Tomēr kaut kur cauri visam spiežas nedziedējama doma. Visam vajadzēja būt citādāk. Kaut kā pavisam citādāk.

• *