Mēs braucam atpakaļ.
Henrijs mani izlaiž pie Viņas mājas. Es paņemu saujā atslēgu saišķi un jūtu, kā metāls iegrimst manā ādā, auksts un svešs. Viņš paņem manu somu, un mēs ejam iekšā. Viņam ap kaklu ir viegla, tumšzila šalle, aplikta statiski. Mēs esam tik anonīmi- es nodomāju. Tik neesoši. It kā mums būtu izgrieztas serdes. Izlobīti kauliņi. Mēs esam garas, tievas ēnas uz asfalta. Lēnīgi un bezjūtīgi.
Šī ir ļoti neaizpildīta īstenība.

Kaimiņu pagalmā pie sētas stāv maza, tieva meitene vasaras kleitā. Viņa garlaikoti tin ap rādītājpirkstu gaišu matu cirtu un nenolaiž no mums skatienu. Varbūt es arī kādreiz tāda biju- man ienāk prātā. Varbūt arī man kādreiz piederēja laiks- garš un laiski izstiepies priekšā. Varbūt arī es vēroju pieaugušos un maldīgi domāju, ka viņiem pieder dzīve. Īstā Dzīve.
Vai viņa nezina, ka dzīve ir neatmodināma. Tā guļ kā saritinājies kaķis zālājā.