psychedelic (psychedelic) rakstīja, @ 2005-07-02 17:02:00 |
|
|||
-Es esmu tavs kaķēns, bet es neloku pienu, es loku tevi- saka Demians un rāpo pa grīdu, trinas man pie kājām, kad es joprojām sēžu uz gultas malas un cenšos uzkonstruēt nākošo teikumu.
-Uzraksti kaut ko par mani! Ņem mani sev par tēlu!- viņš vēl iesaucas.
-Bet es nezinu, cik tev gadu, vai māte tevi bērnībā sita un tēvs kārotās lelles vietā nopirka ar pulti vadāmu spēļu auto- es iebilstu.
Viņš smejas un neko neatbild.
-Apakšstāvā ir tāda dīvaina telpa. Tāda kā zāle. Tur mēdz pulcēties samērā daudz cilvēku, bet tās stūri ir tik ļoti dziļi un tumši, ka nekad nav iespējams saskatīt visus, kas atrodas telpā. Patiesībā pašu telpu nav iespējams pilnībā aplūkot. Es nekad neesmu redzējusi tās formu, nezinu, cik tai stūru, cik tādu mazu paaugstinājumu ar pāris pakāpieniem, cik samta aizkaru, kurus paverot, nekad neatklājas loga aile. Es nezinu, kur telpa sākas un kur tā beidzas, kad es tajā iekļūstu un kad to pametu, vai tai vispār ir kādas durvis, pa kurām ieiet un iziet. Nezinu arī, no kurienes uzrodas citi cilvēki. Šo telpu vienmēr var aplūkot tikai pa fragmentiem. Kad ej tai cauri, fragmenti ik pa brīdim nomainās, tie mēdz arī atkārtoties, bet man nav ne jausmas, vai tas ir noslēgts aplis, vai es vienkārši haotiski kustos. Es pat negribu apgalvot, ka telpa ir liela. Nē, esot tur, vienmēr ir sajūta, ka zāle ir noslēgta un intīma. Vienkārši figūras un cilvēki tik ātri pārvietojas, ka rada šos bezgalības maldus.
-Es zinu to zāli- atbild Demians- tu tur sēdēji uz fiktīvas palodzes, un es skūpstīju tavas kājas.
-Jā, tas laikam bija aizvakar- novelku.
-Vai pirms gada…- viņš piebilst- man ir septiņpadsmit.