vēlāk<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Ir bijušas un būs dzīves, kas man paliek noslēpums pašai no sevis. Sēžu uz gultas malas aizvilktu aizkaru pustumsā un cenšos uzkonstruēt nākošo teikumu. Pa atvērto logu ielaužas ģitāras spēle, kāds sēž uz akmens pakāpieniem tur lejā un spēlē to jauko dziesmu par vilceni. Es neeju skatīties, kurš tas ir. Es tikai brīžiem pusbalsī pavelku līdzi- vai mana vilcene manis dēļ raud, vai mana vilcene manis dēļ raud… Es zinu, ka neko nespēšu uzrakstīt. Es zinu, ka pēc brīža metīšos lejā un domās plēsīšu sev matus nost no galvas.