and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

4/24/25 07:39 am

Dažreiz šķiet, ka varētu gandrīz noticēt tam, ka šī ir īstā dzīve. Dzīve, kas slejas starp school run smailēm. Mietpilsoniskā neideālā idille. Galu galā taciņa jau visiem vairāk vai mazāk ved tajā virzienā. Kur vēl likties? Ja tu izvēlētos citu ceļu, vienmēr galvas sānos paliktu ieķērušās bailes par to, ka ja nu tu kaut ko būtisku esi palaidusi garām. Experience is everything. Droši vien tāpēc dažas manas draudzenes kūpina smaldsmaržīgos veipus, kas izēd viņu plaušas. Jo ģimenes ligzdas dīķī tev aizvien vēl sagribas sajusties kā upei, kas tiecas kaut kur uz priekšu - savas fantāzijas uzpūstos mākoņu slāņos virs jūras. Varbūt lūpu izpūstie dūmi rada mirklīgu ilūziju, ka mēs vēl aizvien esam kaut kas, kaut kas vairāk, ar kādu īpašāku potenciālu. Un vīri un bērni ir tikai fona troksnis, ko reizēm gribas noslāpēt. Es mēdzu slepus klausīties mūziku savos ipods, kamēr viņi kaut ko runā, un pusi nemaz nesadzirdēt. Un apzināties, ka es neko ar to neesmu zaudējusi. Es tāpat jau sen esmu loma, un šī dzīve - nereti kā iestudēta izrāde. Citreiz es sapņoju, ka man ir draudzene, kādas man nav. Mēs dzeram šampi no pudeles kakliņa lauka vidū gumijniekos un brunčos, smejamies, un apkārt plešas Anglijas līdzenumi, mūžam lekni zaļi un mitrumu pievilguši. Mēs kopā varam pasākt jebko. Varbūt vīrieši patiesībā ir pārāk garlaicīgi un paredzami? No offence. Vīrieši ir kā likme, kas nekad sevi neattaisno. Vienmēr izrādās, ka viņos viss ir prastāk un piezemētāk, nekā sākumā bija šķitis. Sievietes tik daudz nopūlas, lai patiktu, izpatiktu un būtu kaut kas, ko viņi sagaida, lai pēc tam secinātu, ka... ir garlaicīgi.

• *

4/22/25 07:37 am

Man vienmēr ir šķitis, ka viņa ir vairāk piemērota realitātei. Viņas āda likas ciešāk apjožam ribu velves, viduklis skaudrāk iegrauzies auguma aprisēs un mugura iznes dzīvi kaut kā taisnāk, pareizāk. Citreiz es vēroju viņu savā spoguļa atspulgā un domāju, vai es varētu spēt tāpat. Vai es jelkad iemācīšos pa īstam pieslēgties dzīvei? Diez vai... Es nodevīgi uzēdu mīkstu vidukļa rajonu un slēpjos no dzīves savu domu ēnās. Es nekad nebūšu pietakami... Tāpēc man tik ļoti patīk reizēm ielīst viņas ķermenī un spēlēt viņas dzīvi. Izlikties, ka arī es te varētu būt, izlikties, ka arī es varētu būt pa īstam.

• *

4/19/25 03:57 pm

Mana sirds ir šoseja, Rafael, un mēs pa to traucamies ar aizsietām acīm. Mēs skrienam pāri visām manām skumjajām tējas krūžu smailēm, un šķiet, ka tūlīt tūlīt es jau notraukšu no sevis pēdējās sniega kreveles, lai aizsniegtos līdz Tavai garšai. Un tomēr beigās Tev nemaz nav īstas garšas, Rafael. Viss ir tikai manā galvā. Es esmu upe, kas izaug Tev zem ādas un skalina savus tumšos, ledainos palu ūdeņus. Bet mūsu mīla vienmēr paliek caurspīdīga. Ticamākais esmu to izdomājusi, lai kavētu laiku. Dzīve ir gara un garlaicīga, vai ne?

• *

4/19/25 11:28 am

Viena no dziļākajām aizām manā dvēselē vienmēr paliks Rīgas Centrālā stacija. Es joprojām jūtu melnā mēteļa ciešo apskāvienu, kad eju uz vilcienu novembra vakarā. Visu apņem vēla rudens melnā samta tumsa - manas vientulības vismīļākā māsa. Un bailes par to, ja nu tā būs vienmēr. Jo dzīve nesola, ka novembris nebūs mūžīgs. Dzīve nesola, ka vakara stundas aukstums jelkad mitēsies. Jo varbūt tas ir iededzināts manas būtības DNS kā piederības zīme, īpašumtiesības. Tev būs lemts apskaut savu aukstumu novembra tumsā mūžīgi mūžos, pat ja kādubrīd šķitīs, ka ir saulaina jūlija pēcpusdiena.

• *

6/1/18 05:45 pm

No rīta pamodos no biedējoša sapņa. Viņas dzīvesbiedrs A. tajā bija auksts un vienaldzīgs. Spokaini bija pamosties ar sapņa atstātajām izjūtām viņam blakus. Vērot viņa mierīgo, aizmigušo augumu. Saprast, ka tas bija tikai sapnis. Viņš, savā saldajā miegā ieslīdzis, nemaz nenojauta, kā mans ļaunais sapnis bija apzīmogojis viņa ādu, viņa tik mierīgos sejas vaibstus. Savādi, vai ne? Kā vienlaicīgi var pastāvēt vairākas realitātes un dažreiz ir grūti saprast, kura no tām ir patiesāka. Savās galvās mēs reizēm nodzīvojam vairākas dažādas dzīves, un tās nemaz nelīdzinās it kā realitātei, bet sekas, ko tās atstāj mūsu domās un sajūtās, mūsu dvēselēs, ir pat ļoti reālas. Kā tas nākas? — es dažreiz domāju. Un te nu viņš guļ, pilnīgi nevainīgs un neko nezinošs, bet mana dvēsele sāp. Vakardien, es atceros, viņš aplika man roku ap pleciem, un mēs kādu laiku stāvējām un skatījāmies uz māju, kurā gribētu dzīvot. Es vēl tobrīd nodomāju, cik nereāla tādās situācijās man aizvien šķiet dzīve. Tas, ka mīlestība mani apvij un silda.

• *

6/1/18 05:37 pm

Es pamostos Viņas dzīvē. Stāsts ir vecum vecs. Bet šoreiz viss ir nedaudz citādāk. Tuvējā parkā smaržo pēc nesen pļautas zāles, un ir jau pavasaris tā pašā pilnbriedā, varbūt pat vasara. Ejot garām parka nožogojumam, traucē tikai vienmērīgi nomākušās debesis, tik pelēkas, cik vien pelēks var būt pelēkais. Mana roka dabiski uzgulstas piebriedušajam vēderam un pārslidina tam pāri vieglu glāstu. Es neesmu viena šoreiz. Es nēsāju zem sirds bērnu.

• *

4/17/13 12:44 pm

Pie Tevis tā ir labi iestaigāta taciņa, Rafael. Tā neaizaug ciet tik ātri kā citi soļu pamestie ceļi. Atliek tikai pašķirt pērno zāli, notraust skujas un čiekurus, un tā atkal aizvijas dziļi iekšā meža krēslā. Taciņa pie Tavas krūšu virsmas un smaržas, un siltā auguma, kas neatstāj starp mums vietu dzīvei. Toreiz ziemā Tu sacīji - kādreiz, kādreiz, kad mūsu vairs nebūs. Tu gulēji uz muguras un elpoji lēni, un es neko neatbildēju. Vēlāk mēs apģērbāmies un aizgājām, katrs ar savu visas pasaules aukstumu sirdī. Pāris dienu tas vēl neko nesaka, aukstums. Pāris dienu tas vienmēr paliek iesnaudies un kluss. Bet tad tas atkal pamostas, izstaipās kā kaķis un izlaiž nagus. Varbūt tam arī patiesībā pieder mūsu sirdis, Rafael. Aukstumam.

• *

4/17/13 11:32 am

Mēs esam labi iekārtojušies, Rafael. Starp mums ir visi pasaules ceļi, visas pasaules pilsētas, visi pasaules gadalaiki un pērnā gada lapās, brūnās un kraukšķīgi sausās, guļošā zeme. Katrs savā zemeslodes malā, mēs turam pirkstos vīna glāzes un smejamies tukšumam sejā. Mums ir mīļākie ar rokām, trauslām un skaistām, mums ir krekli un blūzes, un mežģīņu apakšveļa. Katrs savā polā mēs šķiram grāmatas un reizēm pavelkam zem rindām ar zīmuli, mēs dzeram kafiju tējnīcā pie apaļa galda, tumšu un rūgtu kafiju, smaržīgi kūpošu virs tases, mēs aizsmēķējam, klik, un aizejam pār asfaltu, pārlecot peļķes, kurās spoguļojas koki. Mēs esam tik labi iekārtojušies, Rafael, ka varbūt pat esam izbēguši tukšuma kreditoriem. Mūsu pieraksta adreses mainās ik dienu, un varbūt mūs tiešām vairs nevar sadzīt rokā. Dzīve mūs nepanāks, Rafael. Tikai skumjas.

• *

4/8/13 08:43 am

Šorīt spīd vasaras saule. Izejot no rīta pēc malkasgroza, es viņu atpazīstu, skaidri un nenoliedzami. Cauri sniega pūdercukurainajām krevelēm uz zemes es varu sajust zaļu, leknu zāli, viļņojamies kā jūra. Es varu saost vēja smaržu bērzos un kļavās. Un to, kā visam cauri ar katru sava ķermeņa šūnu es jūtu Rafaelu, vienmēr Rafaelu. Mēs guļam un izsapņojam šīs pasaules garlaicību, līdz kādu dienu aprausimies tumsā.

• *

3/16/13 01:14 pm

Logu ailes, tik kailas un tukšas dienasvidū, apkvēpušas spilgtajā saulē, ar rāmjiem, kuriem nolobījusies krāsa. Vannas malas ar nenožuvuša ūdens pilieniem un ziepju nosēdumiem. Veca cilvēka miesas skābenā smaka. Šīs lietas, ko nekad neglābs nekādi mīļākie. Eksistencē līdz sirdij iekodušās lietas, un žoklis ir aizcirties, līdz galam.

• *