and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

6/1/18 05:45 pm

No rīta pamodos no biedējoša sapņa. Viņas dzīvesbiedrs A. tajā bija auksts un vienaldzīgs. Spokaini bija pamosties ar sapņa atstātajām izjūtām viņam blakus. Vērot viņa mierīgo, aizmigušo augumu. Saprast, ka tas bija tikai sapnis. Viņš, savā saldajā miegā ieslīdzis, nemaz nenojauta, kā mans ļaunais sapnis bija apzīmogojis viņa ādu, viņa tik mierīgos sejas vaibstus. Savādi, vai ne? Kā vienlaicīgi var pastāvēt vairākas realitātes un dažreiz ir grūti saprast, kura no tām ir patiesāka. Savās galvās mēs reizēm nodzīvojam vairākas dažādas dzīves, un tās nemaz nelīdzinās it kā realitātei, bet sekas, ko tās atstāj mūsu domās un sajūtās, mūsu dvēselēs, ir pat ļoti reālas. Kā tas nākas? — es dažreiz domāju. Un te nu viņš guļ, pilnīgi nevainīgs un neko nezinošs, bet mana dvēsele sāp. Vakardien, es atceros, viņš aplika man roku ap pleciem, un mēs kādu laiku stāvējām un skatījāmies uz māju, kurā gribētu dzīvot. Es vēl tobrīd nodomāju, cik nereāla tādās situācijās man aizvien šķiet dzīve. Tas, ka mīlestība mani apvij un silda.

• *

6/1/18 05:37 pm

Es pamostos Viņas dzīvē. Stāsts ir vecum vecs. Bet šoreiz viss ir nedaudz citādāk. Tuvējā parkā smaržo pēc nesen pļautas zāles, un ir jau pavasaris tā pašā pilnbriedā, varbūt pat vasara. Ejot garām parka nožogojumam, traucē tikai vienmērīgi nomākušās debesis, tik pelēkas, cik vien pelēks var būt pelēkais. Mana roka dabiski uzgulstas piebriedušajam vēderam un pārslidina tam pāri vieglu glāstu. Es neesmu viena šoreiz. Es nēsāju zem sirds bērnu.

• *

4/17/13 12:44 pm

Pie Tevis tā ir labi iestaigāta taciņa, Rafael. Tā neaizaug ciet tik ātri kā citi soļu pamestie ceļi. Atliek tikai pašķirt pērno zāli, notraust skujas un čiekurus, un tā atkal aizvijas dziļi iekšā meža krēslā. Taciņa pie Tavas krūšu virsmas un smaržas, un siltā auguma, kas neatstāj starp mums vietu dzīvei. Toreiz ziemā Tu sacīji - kādreiz, kādreiz, kad mūsu vairs nebūs. Tu gulēji uz muguras un elpoji lēni, un es neko neatbildēju. Vēlāk mēs apģērbāmies un aizgājām, katrs ar savu visas pasaules aukstumu sirdī. Pāris dienu tas vēl neko nesaka, aukstums. Pāris dienu tas vienmēr paliek iesnaudies un kluss. Bet tad tas atkal pamostas, izstaipās kā kaķis un izlaiž nagus. Varbūt tam arī patiesībā pieder mūsu sirdis, Rafael. Aukstumam.

• *

4/17/13 11:32 am

Mēs esam labi iekārtojušies, Rafael. Starp mums ir visi pasaules ceļi, visas pasaules pilsētas, visi pasaules gadalaiki un pērnā gada lapās, brūnās un kraukšķīgi sausās, guļošā zeme. Katrs savā zemeslodes malā, mēs turam pirkstos vīna glāzes un smejamies tukšumam sejā. Mums ir mīļākie ar rokām, trauslām un skaistām, mums ir krekli un blūzes, un mežģīņu apakšveļa. Katrs savā polā mēs šķiram grāmatas un reizēm pavelkam zem rindām ar zīmuli, mēs dzeram kafiju tējnīcā pie apaļa galda, tumšu un rūgtu kafiju, smaržīgi kūpošu virs tases, mēs aizsmēķējam, klik, un aizejam pār asfaltu, pārlecot peļķes, kurās spoguļojas koki. Mēs esam tik labi iekārtojušies, Rafael, ka varbūt pat esam izbēguši tukšuma kreditoriem. Mūsu pieraksta adreses mainās ik dienu, un varbūt mūs tiešām vairs nevar sadzīt rokā. Dzīve mūs nepanāks, Rafael. Tikai skumjas.

• *

4/8/13 08:43 am

Šorīt spīd vasaras saule. Izejot no rīta pēc malkasgroza, es viņu atpazīstu, skaidri un nenoliedzami. Cauri sniega pūdercukurainajām krevelēm uz zemes es varu sajust zaļu, leknu zāli, viļņojamies kā jūra. Es varu saost vēja smaržu bērzos un kļavās. Un to, kā visam cauri ar katru sava ķermeņa šūnu es jūtu Rafaelu, vienmēr Rafaelu. Mēs guļam un izsapņojam šīs pasaules garlaicību, līdz kādu dienu aprausimies tumsā.

• *

3/16/13 01:14 pm

Logu ailes, tik kailas un tukšas dienasvidū, apkvēpušas spilgtajā saulē, ar rāmjiem, kuriem nolobījusies krāsa. Vannas malas ar nenožuvuša ūdens pilieniem un ziepju nosēdumiem. Veca cilvēka miesas skābenā smaka. Šīs lietas, ko nekad neglābs nekādi mīļākie. Eksistencē līdz sirdij iekodušās lietas, un žoklis ir aizcirties, līdz galam.

• *

2/17/13 01:55 pm

Šis novalkātais sniegs. Kā vecs un noplucis kažoks, kas uz tevi lūr no pakaramā istabas stūrī, bet tev nav naudas jaunam, nav un varbūt nekad arī nebūs. Arī Viņas dzīve ir kā tas kažoks. Viņas dzīve, uzmesta uz šī drebulīgā, kaulainā un no sliedēm nogājušā auguma, kas man jāvalkā.

• *

2/14/13 09:33 am

Es nezinu, ko darīt ar Viņas Ziemu. Es piederu laikam, kad vītero putni un plaukst trauslas, gaiši zaļas lapas, maigas un ievainojamas. Kad zeme pulsē, reibinoša un alkaina. Kad gaisā ir viegluma un siltuma apsolījums. Es nezinu, ko iesākt ar Viņas Ziemu. Ar šīm krēslainajām dienām, kad liekas, ka esi pamodusies mūžīgā pēcpusdienā. Ar malkas pagalēm, kas murrā krāsnī. Ar cimdiem un mēteļiem, vilnas audumiem, kas sasūc sevī atkušņa smārdu un mitrumu. Viss ir ass kā sērsna pār zemi.

• *

2/14/13 08:40 am

• *

10/27/12 10:45 am

Kad uzsnieg, suņu rejas naktīs kļūst kailas. Es dzirdu tās cauri miegam. Kad pamostos no rīta, viss ir pieklusis. Zeme kā brūce ir aizvilkusies ciet, sarecējusi un raupji pārkreveļojusies.

• *