Šorīt spīd vasaras saule. Izejot no rīta pēc malkasgroza, es viņu atpazīstu, skaidri un nenoliedzami. Cauri sniega pūdercukurainajām krevelēm uz zemes es varu sajust zaļu, leknu zāli, viļņojamies kā jūra. Es varu saost vēja smaržu bērzos un kļavās. Un to, kā visam cauri ar katru sava ķermeņa šūnu es jūtu Rafaelu, vienmēr Rafaelu. Mēs guļam un izsapņojam šīs pasaules garlaicību, līdz kādu dienu aprausimies tumsā.