Mēs esam labi iekārtojušies, Rafael. Starp mums ir visi pasaules ceļi, visas pasaules pilsētas, visi pasaules gadalaiki un pērnā gada lapās, brūnās un kraukšķīgi sausās, guļošā zeme. Katrs savā zemeslodes malā, mēs turam pirkstos vīna glāzes un smejamies tukšumam sejā. Mums ir mīļākie ar rokām, trauslām un skaistām, mums ir krekli un blūzes, un mežģīņu apakšveļa. Katrs savā polā mēs šķiram grāmatas un reizēm pavelkam zem rindām ar zīmuli, mēs dzeram kafiju tējnīcā pie apaļa galda, tumšu un rūgtu kafiju, smaržīgi kūpošu virs tases, mēs aizsmēķējam, klik, un aizejam pār asfaltu, pārlecot peļķes, kurās spoguļojas koki. Mēs esam tik labi iekārtojušies, Rafael, ka varbūt pat esam izbēguši tukšuma kreditoriem. Mūsu pieraksta adreses mainās ik dienu, un varbūt mūs tiešām vairs nevar sadzīt rokā. Dzīve mūs nepanāks, Rafael. Tikai skumjas.