Man vienmēr ir šķitis, ka viņa ir vairāk piemērota realitātei. Viņas āda likas ciešāk apjožam ribu velves, viduklis skaudrāk iegrauzies auguma aprisēs un mugura iznes dzīvi kaut kā taisnāk, pareizāk. Citreiz es vēroju viņu savā spoguļa atspulgā un domāju, vai es varētu spēt tāpat. Vai es jelkad iemācīšos pa īstam pieslēgties dzīvei? Diez vai... Es nodevīgi uzēdu mīkstu vidukļa rajonu un slēpjos no dzīves savu domu ēnās. Es nekad nebūšu pietakami... Tāpēc man tik ļoti patīk reizēm ielīst viņas ķermenī un spēlēt viņas dzīvi. Izlikties, ka arī es te varētu būt, izlikties, ka arī es varētu būt pa īstam.