No rīta pamodos no biedējoša sapņa. Viņas dzīvesbiedrs A. tajā bija auksts un vienaldzīgs. Spokaini bija pamosties ar sapņa atstātajām izjūtām viņam blakus. Vērot viņa mierīgo, aizmigušo augumu. Saprast, ka tas bija tikai sapnis. Viņš, savā saldajā miegā ieslīdzis, nemaz nenojauta, kā mans ļaunais sapnis bija apzīmogojis viņa ādu, viņa tik mierīgos sejas vaibstus. Savādi, vai ne? Kā vienlaicīgi var pastāvēt vairākas realitātes un dažreiz ir grūti saprast, kura no tām ir patiesāka. Savās galvās mēs reizēm nodzīvojam vairākas dažādas dzīves, un tās nemaz nelīdzinās it kā realitātei, bet sekas, ko tās atstāj mūsu domās un sajūtās, mūsu dvēselēs, ir pat ļoti reālas. Kā tas nākas? — es dažreiz domāju. Un te nu viņš guļ, pilnīgi nevainīgs un neko nezinošs, bet mana dvēsele sāp. Vakardien, es atceros, viņš aplika man roku ap pleciem, un mēs kādu laiku stāvējām un skatījāmies uz māju, kurā gribētu dzīvot. Es vēl tobrīd nodomāju, cik nereāla tādās situācijās man aizvien šķiet dzīve. Tas, ka mīlestība mani apvij un silda.