Pie Tevis tā ir labi iestaigāta taciņa, Rafael. Tā neaizaug ciet tik ātri kā citi soļu pamestie ceļi. Atliek tikai pašķirt pērno zāli, notraust skujas un čiekurus, un tā atkal aizvijas dziļi iekšā meža krēslā. Taciņa pie Tavas krūšu virsmas un smaržas, un siltā auguma, kas neatstāj starp mums vietu dzīvei. Toreiz ziemā Tu sacīji - kādreiz, kādreiz, kad mūsu vairs nebūs. Tu gulēji uz muguras un elpoji lēni, un es neko neatbildēju. Vēlāk mēs apģērbāmies un aizgājām, katrs ar savu visas pasaules aukstumu sirdī. Pāris dienu tas vēl neko nesaka, aukstums. Pāris dienu tas vienmēr paliek iesnaudies un kluss. Bet tad tas atkal pamostas, izstaipās kā kaķis un izlaiž nagus. Varbūt tam arī patiesībā pieder mūsu sirdis, Rafael. Aukstumam.