vinji dejoja vienu vasaru...
Palasot kaadu cibinju, atminjaas attausa skaits briinishkjiigs briidis, kad laikam man pa nopietnam tika uzbaztas sasodiitaas rozaa acenes.

Taatad, kaadaa jaukaa kurzemes miestaa, zaljumballes laikaa, uz placha bija maz paaru, tumsa, vienkaarshas disko gaismas kuras darbinaaja diidzhejs seezhot ieksh GAZ-66, lija lietus, skaneeja smuka muuzika, vinjas mati bija slapji, ne mazaak kaa maneejie, vinjas acis bija aizveertas, smaids uz luupaam, kjermenii paraadijaas siltums, asins rinkjoja straujaak, sirds puksteeja stipraak, vinjai droshi vien taapataas, un tad kaadu augstaakstaavoshu speeku ietekmee muusu luupas saskaaraas, taa dzirksts aizshkjiila karsto miilas ugunskuru, gan bija laiks krietns vajadziigs, lai iekurtos labi...

Bet nu jaa, ar laiku to ugunskuru aizlaidaam...