Aizstāvjiem vajadzēja nevis tirpināt DLRTC valdes priekšsēdētāju (kura skaidri lika saprast, ka par konkrētiem advokātu darbiem viņa nezina), bet gan aicināt uz tiesu un tirpināt DLRTC pārstāvošos advokatus, ja reiz aizstāvji uzskatīja šos jautājumus par tik svarīgiem. Bet uz to gan dūša bija par mazu, varēja izvērsties tikai pret nekompetentu valdes priekšsēdētāju. Arī "milzīgi svarīgais" jautājums par līgumā ietvertās iespējas ar valdības lēmumu kā nepārvaramas varas apstāki pārtraukt līgumu neizmantošanu būtu skaidrojams ar DLRTC pārstāvošo advokātu palīdzību. Protams, ir jau arī vēl citi, kam to varētu pajautāt, bet neteikšu priekšā. Interesanti, ka pratināšanas gaitā klaji tika pārkāptas advokatūras likuma normas (tas neskatoties arī uz tiesas aizrādījumu aizstāvim, kurš uzdeva jautājumus lieciniecei), kas aizliedz klientam -šajā gadījumā DLRTC bijušai valdes priekšsēdētājai jautāt ne tikai par advokātu sniegtās juridiskās palīdzības saturu, bet arī par pašu palīdzības sniegšanas faktu. Uz šo pārkāpumu tika piemiegtas acis ne tikai no visu pārējo procesā piedalījušos aizstāju puses, bet par no advokātu padomes priekšsēdētāja un viņa vietnieces puses, kuri arī piedalījās sēde. Tā teikt, ja mums ir izdevīgi, tad nekādus pārkāpumus nesaskatam. Interesanti, ko par to teiktu DLRTC šķirējtiesā pārstāvošie advokāti?