[Patiesiibaa 26.07.05]

... kā šodien izrādījās, ir pavisam vienkārši =) Bet ja nu tomēr tev gadās tikt nosūtītam uz šo "procedūru" un manam iepriekšsacītajam apggalvojumam tik vienkārši ticēt negribas, no uztraukuma un neziņas nav, kur likties (tāda vismaz bija mana reakcija;))... tad padalīšos ar tevi savā pieredzē.;)

KAA VISS SAAKAAS...

Teikšu atklāti un neizlikšos par drošsirdīgo (cik nu te vajadzīga drosme;)) meiteni, kura elektrokardiogrammu uzskatīja tā par nieku vien, (tie, kas elektrok. jau "pārcietuši" (tai skaitā tagad arī es), zina - īstenībā tas nieks arī ir...) es jau no paša rīta biju ļoti satraukta, nemierīga, pat nedaudz... nobijusies. No kā? To nu gan nejautājiet, nezinu... no savām iedomām... Lai arī skaidri zinaju -nekā nebūs! Ieešu kabinetā, pagulēšu minūtīti un iziešu. Taču vai sirds mani klausa?! Tik pukst neprātīgi uztrukumā un veselo saprātu neklausa! Uzpūtu no mušas ziloni! Galu galā nu kas gan ir elektrokardiogramma?! Gulēšana ar piespraustiem "knaģīšiem" (nebīsties! nav sāpīgi!;)), aprocēm uz rokām un kājām un domāšana, kā lai neuztraucas (katrā gadījumā man)! Visā šajā lietā biedējošākais ir nosaukums -elektrokardiogramma!

TAA VISS BEIDZAAS...

Laimīga izgāju no kabineta. Sajūsmināta gan par visa procesa vienkāršību un laipno ārsti, gan par "nekā traka nebūšanu" elektrokardiogrāfiskajā slēdzienā. Esmu dzirdējusi sakām, ka bailīgais nobīstas pirms briesmām... Hei! Es neesmu bailule... tikai nedaudz bailīga... ;)