Vakar viņš man piezvanīja. Gana nejēdzīgs puisis, man šķiet, skuraini mati un ne diez ko labi slēpj kautrīgumu. Taču es neatteicu viņam uzaicinājumu uz tējas glāzi, jo īsti nebija ko darīt. Sastapāmies pie Laimiņas, viņš nez kur bija dabūjis narcisi, kas bija ļoti skaista un smaržīga. Gāju kopā ar viņu un virpināju narcisi, prātodama, kur rudenī viņš tādu dabūjis. Parasti tak dāvina ziedus, kas ir visvieglāk atrodami. Nezinu, bet jutos īpaša, ka esmu vienīgā, kurai pie Laimiņas uzdāvinātas narcises. Puisis mani aizveda uz kaljanotavu pie Jēkaba kazarmām - mazu, divstāvīgu, daudzkrāsu spilventiņiem piekaisītu kafejnīcu, kur staigāšana basām kājām rada patiesi mājīgu atmosfēru. Dzēru viņa izmaksāto tēju, našķojos ar picu un domāju pie sevīm - kā gan tāds kautrīgs puisis prot izdomāt tādus smalkus pārsteigumus. Viņš dzēra alu un sāka justies atbrīvotāks, stāstīja par šodien gaidāmo saules aptumsumu un plēsa jokus par to, kā cilvēki kādreiz no aptumsumiem baidījušies. Izstāstīja, ka nu jau aizpagājušajā Milleniumā atlaisti parādi un no cietumiem izlaisti cietumnieki, visādi citādi radīja iespaidu par sevi kā daudzlasījušu cilvēku. Parasti mana vecuma puiši tādi nav. Es tikai klausījos viņā, bet ne kā puisī, kurā lēnām iemīlos, bet kā tādā savā onkulī, kas tikai pārpratuma pēc ir 17 gadus vecs ir tikko aizmetušos pūku uz augšlūpas. Pēc pasēdēšanas kaljanotavā viņš mani aizveda uz Pasažieru ostu un ostas kafejnīcā stāstīja, ka vakaros te Daugava saulrietā ļoti biežio nokrāsojas hurmas krāsā (kauns, bet es vēlāk biju spiesta aiziet uz veikalu apskatīties, kādā krāsā tā hurma īsti ir) un baltie, lielie laineri, kas stāv aiz muitas žoga savu sniegbalto krāsu nomaina siltu vasaras pūkas krāsu. Viņš tiešām labi māk stāstīt. Dievs, kaut man būtu dota tāda spēja! Vēlāk sīkiem solīšiem gājām gar anotomikumu (nez kāpēc tas atrodas kaut kādā pareizticīgā ēkā!), pasmējāmies par noplukušo Jūras akadēmiju, viņš parādīja vēl šo to - paviljonu, strūklakas, līdz jau visapkārt bija tumšs. Sēdējām stikla piramīdā pie Kongresu nama. Un es sabijos. Sabijos viņa stāstu valdzināta. Teicu, ka ir vēls un man ir jāsteidzas. Un tomēr nespēju atteikt viņam, kad viņš lūdza iespēju mani pavadīt. Vispār galvā bija tāds jūklis, pat nesapratu, pa kuru mirkli viņš man bija mazliet iepaticies. Biju tikai priecīga, kad beidzot nonācu mīļajās houmītēs. Cik atceros nedevu iespēju viņam sevi noskūpstīt. Bet liekoties gulēt lūpas sūrstēja. Ilgi neskūpstītas lūpas.