pēdējoreiz biju patiesi priecīga un smaidīju pa īstam salīdzinoši nesen.

todien no rīta nemaz nenojautu, ka pēcpusdien satikšu mežu.

pirms tam ar tēti paēdām kafejnīcā. tētis ēda zupu, es, protams, saldo. tā bija kaut kāda vaniļas mērce ar tajā samestām lielogu mellenēm, nešķīsti laba.

"dzīve ir sīkumos," es teicu tētim.

ejot domāju par iešanu.

kā viss kļūst mazliet iespējamāks, kad zem taviem soļiem rodas ceļš.