par to, ka man ir psiholoģiskas problēmas
Vakar ieklīdu kādā Čaka ielas „naudas atmazgāšanas style” veikaliņā un atradu savu sapņu kleitu – tādu viegli plandošu, lakonisku, nedaudz virs celim, debeszilā tonī. Tik reti IR, gandrīz vai dancodama ievirpoju ģērptuvē un, protams, protams, man atkal nekas neizskatījās.

Jā, tik bieži gribētu būt smalka, maziņa, androgīna tipa meitene, kas var sevi iestīvēt kaut vai kartupeļu maisā un doties ielās. Man kleitas vienmēr vai nu uzkaras uz dupša vai uz krūtīm – nu tā - vēl viss ok līdz tāds bums audums viltīgi atduras pret augstāk minētajiem apaļumiem. Bums! Liekas, ka, ja būtu maziņa īkstīte, būtu laimīga. Izdomājamā laime. Kāpēc viss glītais ir paredzēts Twiggy tipa meitenēm?