Es jau pašā sākumā zināju, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Es jau to zināju tajā sekundes simtdaļā, kad iekāpu vilcienā.
Es izlecu braucienā, nobrāzu ceļus un vainīgi soļoju mājup.
Tu gribēji braukt tik ātri, tik tālu, tu gribēji, lai es iepazīstos ar visiem pasažieriem, tu gribēji mani nesāt kā trofeju pa vagoniem. Tu gribēji, lai mans koferis ir arī tavs, tu gribēji tāpat kā viņi visi citi. Jūs visi, visi kā viens gribat no manis to, ko es jums nekad nevarēšu sniegt...
Es gribēju ieliet sev siltu tēju mazliet un nolīst pēdējā kupejā parunāt par to, kāpēc saule ir saule un tumsa atnāk nelūgta.
Cik daudz peļķēs man būs jāiekāpj, lai es sapratu, ka tikai es pati zinu atbildes uz saviem jautājumiem un citos klausīties nav vērts.
Man bail, ka es pārvērtīšos par sarkastisku maitu - karjeristi – par sievieti, kāda es nevēlos būt. Par akmens sirdi.
Kurš būtu domājis, ka dzīve atkal uzņems pirmās formulas ātrumu un es nespēšu, ne ēst, ne gulēt, ne rakstīt.
Kurš būtu domājis, ka domām ir tik milzonīgs spēks, ka tās spēj materializēties tādā vēja ātrumā, atliek tikai mēnesi zem spilvena pakaukt, ka dzīve ir apstājusies un man nav nekā – ne vīrieša pie sāniem, ne interesants darbs, ne izaugsmes iespējas…
Un pēc mēneša atliek tikai gaisu tvert, atliek tikai saujām grābt, atliek tikai ievilkt elpu, kā viss notiek, kā visu gribas, kā vēlmes ir lielākas par laiku, naudu un spējām.
Un tā labā sajūta, ka tu esi knapi 21 gadu vecs un tev visa pasaule pie kājām…
Kāpēc vienmēr mēs (ne)tīši meklējam cilvēkus, kam ir tādas pašās problēmas kā mums? Loģiski domājot, ja viens nav iemācījies salikt puzli, kā gan viņš varēs palīdzēt to salikt otram. Bet pēdējā laikā šķiet, ka vienīgais vārds, kā aprakstīt cilvēku rīcību ir - neloģiska.
Man bail par to, ja mana dzīve turpināsies tādā pašā gultnē, es kļūšu par sarkastisku karjeristi maitu.
Vakar ieklīdu kādā Čaka ielas „naudas atmazgāšanas style” veikaliņā un atradu savu sapņu kleitu – tādu viegli plandošu, lakonisku, nedaudz virs celim, debeszilā tonī. Tik reti IR, gandrīz vai dancodama ievirpoju ģērptuvē un, protams, protams, man atkal nekas neizskatījās.
Jā, tik bieži gribētu būt smalka, maziņa, androgīna tipa meitene, kas var sevi iestīvēt kaut vai kartupeļu maisā un doties ielās. Man kleitas vienmēr vai nu uzkaras uz dupša vai uz krūtīm – nu tā - vēl viss ok līdz tāds bums audums viltīgi atduras pret augstāk minētajiem apaļumiem. Bums! Liekas, ka, ja būtu maziņa īkstīte, būtu laimīga. Izdomājamā laime. Kāpēc viss glītais ir paredzēts Twiggy tipa meitenēm?
P.s. sākumā – es laikam esmu izdzērusi pudeli vīna un mazliet šņabi – mazliet.
Tādos vakaros kā šis (sk. pie atzīmes p.s.) gribas braukt ar riteni mūžīgi, nu tā „līdz nāve mūs šķirs”.
Kaķene izbēga kāpņu telpā – nu tā it kā zinādama, kur ir patiesā brīvība, tā kā es, tikai manā gadījumā, es nezinu, kur tad ir tā patiesā brīvība.
Šonakt masējām muguras un runājām par to, ka visas mūsu neglītās un nepopulārās klasesbiedrenes tagad ir apbērnojušās, kāpēc?
Vīrieši tikai kaismīgi skatījās uz visu vīna/šņabja erotisko priekšnesumu un dzēra, plānoja kaut kādu vakaru Vecrīgā – es aizbraucu – apēdu burgeri deilysnekā – kas bija mana pirmā un vienīgā šīs dienas ēdienreize – un to nožēloju.
Gribas neēst vispār – palikt maziņai un kaulainai – viņi teica, ka gurni un kūtis ir tas labākais sievietē – man tas viss ir – ar prieku padalītos.
Gribas tikai dzert svaigu ūdeni un neēst nekad, nemūžam, ne vienmēr, nomirt no neēšanas....
Labrīt – izej tik uz ielas un sākas dzīve.
Tava dzīve...
Ai, tik daudz par vīriešiem ir ko teikt, ka teikšu to rīt – jā.
Labu nakti, spokonij noči, saldu dusu.
Pēc ilgiem laikiem izdomāju izveidot sev jaunu internetpiezīmjugrāmatiņu.
Ar cerību, ka tā nepazudīs ikdienas laika trūkumā un pēc mēneša būs tikpat aktuāla man, kā šobrīd.
Es veicu savu pirmo ierakstu vietnē, ko gribu rakstīt/lasīt/kritizēt tikai es pati.
Mana atmiņu krātuve, kas varbūt palīdzēs rast atbildes uz jautājumiem, atrisināt problēmas,
nolaist tvaiku
vai kavēt laiku.
Bez cenzūras, septiņreiz pārlasītas ortogrāfijas un interpunkcijas, bez kritikas un uzslavām, ar nepabeigtības sajūtu un klišejisko – par visu un neko – uz mēles.