Es tiešām nezinu, kas ir mīlestība....
Es jau pašā sākumā zināju, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Es jau to zināju tajā sekundes simtdaļā, kad iekāpu vilcienā.
Es izlecu braucienā, nobrāzu ceļus un vainīgi soļoju mājup.
Tu gribēji braukt tik ātri, tik tālu, tu gribēji, lai es iepazīstos ar visiem pasažieriem, tu gribēji mani nesāt kā trofeju pa vagoniem. Tu gribēji, lai mans koferis ir arī tavs, tu gribēji tāpat kā viņi visi citi. Jūs visi, visi kā viens gribat no manis to, ko es jums nekad nevarēšu sniegt...
Es gribēju ieliet sev siltu tēju mazliet un nolīst pēdējā kupejā parunāt par to, kāpēc saule ir saule un tumsa atnāk nelūgta.
Cik daudz peļķēs man būs jāiekāpj, lai es sapratu, ka tikai es pati zinu atbildes uz saviem jautājumiem un citos klausīties nav vērts.
Man bail, ka es pārvērtīšos par sarkastisku maitu - karjeristi – par sievieti, kāda es nevēlos būt. Par akmens sirdi.