trūkst gaisa
Kurš būtu domājis, ka dzīve atkal uzņems pirmās formulas ātrumu un es nespēšu, ne ēst, ne gulēt, ne rakstīt.

Kurš būtu domājis, ka domām ir tik milzonīgs spēks, ka tās spēj materializēties tādā vēja ātrumā, atliek tikai mēnesi zem spilvena pakaukt, ka dzīve ir apstājusies un man nav nekā – ne vīrieša pie sāniem, ne interesants darbs, ne izaugsmes iespējas…

Un pēc mēneša atliek tikai gaisu tvert, atliek tikai saujām grābt, atliek tikai ievilkt elpu, kā viss notiek, kā visu gribas, kā vēlmes ir lielākas par laiku, naudu un spējām.

Un tā labā sajūta, ka tu esi knapi 21 gadu vecs un tev visa pasaule pie kājām…