reiz man bija janokļust no Voroņežas uz Belogorodu. autoostā autobuss tikai viens un vakarā, bet pie autoostas ieejas stāv vīrietis un taujā: "кому в Белогород, кому в Белогород?". pieeju, apjautājos. Viņš vācot pilnu personīgo auto un tad ved, ja es braucu tad esmu pēdējais vajadzīgais loceklis. piekrītu. Mani ceļa biedri ir divi brāļi alkoholiķi ap 50, viens dembelis (ДМБ - демобилизирован) tātad precīzi 20 un komersants ap 40, visi no lielpilsētas brauc mājās. auto ir minvēns, es sēžu aizmugurē kreisajā pusē, blakus man pa kreisi dembelis un tālak komersants, priekšā brāļi alkoholiķi no kuriem viens visu ceļa gaitu parubās un pamostās. biedriem parādās grādīgā pudeles, un protams tiek piedāvāts man komplektā ar jautājumu, kas es esmu, paskaidrojot, ka esmu no Latvijas, iegūstu interesanta zvēra statusu. Vienam no brāļiem kaimiņš ir Gunārs no Rīgas, un protams jautā, vai es nepazīstu. neliela vilšanās, ka nepazīstu. Dembeli gaidot meitene mājās, drīz precēsies. Komersantam tikko piedzimusi meita, sieva vēl dzemdību namā. no alkohola atturos, jo iemesls kāpēc dodos šajā braucienā ir, ka man beidzas vīza 24:00, un man jāiekļūst Ukrainā pirms diena ar nakti mijas. auto ripo, sīvais tukšojas, un viens no brāļiem interesējas par situāciju Latvijā, cik minūtēs no brīža, kā viņš izkāps no vilciena Maskava - Rīga, viņu nodurs. mēģinu paskaidrot, ka situācija nav tik brutāla, bet lielākoties manas atbildes netiek ņemtas vērā, kas arī raksturīgi pārējiem ceļa biedriem. dembelis ar sāk iesilt, mazpilsētnieka kompleks sāk sarukt. laipns. stāsta, ka par gaidāmajām kāzām, un ka kāzu ceļojums būšot uz vienu no divām sapņu pilsētām vai nu Venēcija vai Rīga. Komersants ir diezgan ironisks par manu izcelsmi un izcelsmes vietu. Komunicēt spējīgais brālis ieraugot tetovējumus jautā, kur es esmu sēdējis, saku, ka neesmu, un tad šis spriedelē, ka laikam jau neesmu, jo tur krāsainus nevar dabūt. tad viņs ilgi pēta tetovējumu, un sazvērinieciski sāk atkārtot "Я знаю!" vairākas reizes. apgalvo, ka es esot dienējis Vācijā, pilsētu gan neatceros, ko viņs pieminēja. kad noliedzu, viņs atkal atkārto sazvēriniecisko: "Я знаю!", jo es protams par to nedrīkstot runāt. Dembelis jau ir uzsilis tik daudz, ka laipnība vairs nav vajadzīga. Paliek agresīvs un saka, ka braukšot pie manis kāzu ceļojumā, bet pa priekšu es braukšu pie viņa uz kāzām. sāk bakstīt ar pirkstu krūtīs un pavēlēt: "Ну короч ты приедешь на мою свадьбу!". Pēc tam tērzējam par Čečenu "izdzimteņiem" un par to cik jauka viņam sieva, bet varētu arī nosist ja piekrāptu. Tiek prasīta mana adrese, lai varētu ierasties kāzu ceļojumā. es iedodu fiktīvu adresi un telefonu. Drīz ir nobriedis plāns, ka mēs visi dodamies uz slimnīcu apraudzīt komersanta pirmdzimto, tad pie dembeļa vēl iestiprināties, un tad jau pie brāļiem ar varot iegriezties, kad iebilstu, ka man šīm jaukajām izklaidēm nesanāks laiks, jo kā pelnrūšķītei pusnaktī statuss mainīsies, visi apgalvo, ka parvedīšot mani pāri robeižai nelegāli bez bēdu. daudz kas piemirsies, jo sāku apreibt no pašas situācijas. dembelis vēl izvēmās blakus uz grīdas un sēdekļu aizmugurējā kabatiņā. kad bijām galā es diezgan nepamanīts un neatvadījies pametu savus ceļa biedrus, jo visi bija parubījušies un šoferītis izskatījas norūpējies par priekšāstāvošo klientu izsēdināšanu.