uz matrača viņu atrada ziedoņi apdziedāja un kroni par velti laimdotai rociņu piebakstīja tā pavīpsnāja mēteļa malu sev tuvāk pierausa un lietus nolija kā sāli no maizes noslaucīja laimdotai acis tīrākas palika un patieso cilvēka dabu pret koku nokopēja