ja tu šo lasi, tad tu zini, ka es rasēju sapratni. es rīkojos ar mērinstrumntiem no kuriem neatceros nākam mūsu senčus. es raizējos ik reizi, kad redzu ūdenī peldam peldkostīmu bez satura. es reizēm atceros īpatno kariņu ko spēlējām slaukot skabargas pirkstu locītavās. es neatminos tos laikus, kad pretējās satiksmes plūsmas satikās aiz mūsu mugurām. man pārsvarā nāk klepus no putekļiem un man īsti nav par ko smaidīt, bet es pieņemu par veiksmīgu mēģinājumu saprast neslikti veidotu karti, kas karājas man aiz muguras, starp matiem un karikatūrām no pieliekamā.
es kādreiz spēlēju šahu uzbraucošā tonī un nemētājos ar liekiem pārtikas krājumiem, es pārsvarā dzīvoju Uzvarā. man reizēm šķiet, ka cilvēki māk runāt. man reizēm gribās riet. es briestu lielām pārmaiņā, man gandrīz nekad nenāk miegs, bet es cenšos aizliegt sev sarunāties ar stādījumiem pilsētas parkos. man reizēm nāk žāvas, bet tās ir tikai priekšvēstneši tam kas sekos pēc dzemdībām.
man kādreiz ienāk prātā pamosties, bet tad es konstatēju savu aptumsumu. es aptumstu par katru ziedu, kas raud logos aiz stikla sienas. man ir žēl to saules pīto sīpolu stādu, kas pametuši savus bērnus un meklē upē stādus no citām zemēm, kas atpeldējuši, pārsvarā, ne savas gribas dzīti, bet, galvenokārt, pašiznīcinošu instinkut dzītas metās straumē, lai paglābtos no rezignētiem sabiedriskās kultūras skatieniem. man dažreiz gribās gulēt, kliegt vai sautēt kāpostus. nav atšķirības, jo vairāk tāpēc, ka nekas nav tik tīkams, kā savis paša pagatavota, galvgalī iestādīta mārtiņroze.